Dārgie draugi!
Šodien Lielajā Piektdienā visi kristieši visā pasaulē ir kopā, lai savienotos ar Kristus ciešanām, iegrimstot šajā noslēpumā, un lai pateiktos Kungam par atpestīšanu, ko mēs visi esam saņēmuši. Baznīcas rituāla centrā ir krustā sistais Jēzus un Viņa krusts. Līdz ar to mums ir dots klusuma laiks, ko pavadīt lūgšanās un pārdomās. Baznīca apstājas ceļā, lai apcerētu cenu, par kādu Kristus mūs ir izpircis. Bet Lielās Piektdienas klusums nav tas pats, kas izmisuma klusums, tas ir svēts klusums, kas ļauj mums iegrimt pārdomās un jūsmā par mīlestību, kas ir spējīga upurēties līdz pat nāvei pie krusta.
Mēs esam Triju svēto dienu vidū. Mums apkārt pulsē dzīve, bet mūsu iekšpusē valda klusums, kurš mums ļauj pievienoties tam, ko sāpīgi izdzīvoja Jēzus. Šodienas liturģija ļauj mums apcerēt Kunga Kalpa ciešanas, par kurām septiņus gadsimtus agrāk ir teicis pravietis Jesaja. Liturģijas lasījumi koncentrē mūsu domas un uzmanību uz Kunga ciešanām. Uzupurējoties pie Krusta, Pestītājs ir sniedzis visaugstāko maksu par visas pasaules grēkiem, lai gan Viņš pats ir brīvs no grēkiem. Tas ir šodien, kad visu kristiešu acis ir vērstas uz Krustu. Kunga Jēzus Kristus ciešanas mums atgādina vistraģiskāko notikumu cilvēces vēsturē, kurš ir kļuvis par pagrieziena punktu pasaules vēsturē.
Šajā Lielajā klusuma Piektdienā tiek minēti vārdi no Isaja grāmatas, kas radās Babilonijas trimdā (6. gadsimtā) – laikā, kad Jeruzalemes templis bija drupās. Tajā ir aprakstīts noslēpumainais Kunga kalpa tēls. Runa ir par cilvēku, kuru Dievs ir sūtījis, lai pievērstu Izraēļa tautu Kungam, izvadītu izraēļus no Babilonijas verdzības atpakaļ uz savu dzimteni. Viņš atnes pestīšanu ne tikai Izraēlim, bet arī pagānu tautām. Saskaņā ar pravietojumu viņam ir jāmirst par grēkiem briesmīgās mocībās. Baznīca to skaidro kā pravietojumu par Jēzu Kristu. Apstiprinājumu tam mēs atrodam otrajā lasījumā, vēstulē, kas adresēta ebreju izcelsmes kristiešiem: “Viņš, lai gan bija Dēls, tomēr iemācījās paklausību caur to, ko tika izcietis. Un Viņš, sasniedzis pilnību, kļuva visiem, kas Viņam paklausa, mūžīgās pestīšanas devējs.” (Ebr5, 8-9). “Mūsu dēļ Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie krusta” – tie vārdi, ko mēs lasām pirms Evaņģēlija lasījuma. Pateicoties Kristus paklausībai, Dieva gribai, mēs varam gūt pestīšanu.
Mēs zinām, ka uz diviem kalniem Jēzus saviem tuvākajiem mācekļiem atklāj noslēpumu. Tie ir Tabors, kur Kristus reiz pirms krusta nāves īpašā veidā tiem parādās savā godībā, un Golgātas kalns – Jēzus ciešanu un nāves vieta. Šī Kunga Jēzus pārveidošanās pieredze Tabora kalnā bija vajadzīga mācekļiem, jo tā palīdzēja viņiem un arī mums šodien kļūt stiprākiem, izturīgākiem, pieredzot grūtības Golgātas kalnā. Tātad mācekļiem un mums Tabors ir kā sagatavošanās un stiprinājums Golgātas notikumam, vienlaikus Tabora kalns ir pravietojums, kas paredz Augšāmcelšanās prieku. No šejienes ir mūsu pateicība. Ja es sekojam Kristum, mēs nedrīkstam ignorēt Golgātu. Tur es redzēšu un piedzīvošu Dieva mīlestību pret katru cilvēku, ko Viņš atklāj savā bezgalīgajā dāvanā – Jēzū Kristū. Tur es dzirdēšu Viņa vārdus: “Ir izpildīts.” (Jņ 19, 30) Un es kļūšu par liecinieku misijai, ko Dievs Tēvs ir uzticējis savam Dēlam. Kad Mīlestība ir sasniegusi savu kulminācijas punktu, no caurdurtās puses izplūst žēlastības straumes. Jēzus nāve mums visiem kļūst par Dieva mīlestības avotu, kas mūs mazgā kristības sakramentā un baro mūs Euharistijā. Tāpēc mana klātbūtne, kaut gan tā notiek neklātienē, ar mediju starpniecību, un piedalīšanās šajā Kristus ciešanu noslēpumā vēstīs manu pateicību Dievam par šo mīlestības dāvanu Jēzū Kristū. Noskūpstīsim šodien Kristus krustu. Noskūpstīt krustu nozīmē skūpstīt mīlestību, kas mani mīlēja līdz beigām (sal. Jņ 13, 1).
Vispārēja lūgšana Lielās piektdienas “Kunga ciešanu” dievkalpojumā ir garāka, nekā parasti. Tajā ir desmit nodomi. Šiem nodomiem pievienojiet arī savas personīgās sirdī iekļautās vajadzības. Baznīca kā laba Māte, rūpējoties par saviem, šodien iekļauj papildus aizlūgums par pandēmijā cietušajiem, par visiem tiem, kas cieš no šā brīža epidēmijas sekām, lai Dievs Tēvs dāvā veselību slimniekiem, izturību medicīnas personālam, mierinājumu ģimenēm un pestīšanu visiem mūžībā aizgājušajiem epidēmijas upuriem, lai Visvarenais, mūžīgais Dievs, cietēju drošais patvērums, uzlūko ar līdzjūtību savu bērnu postu, kuri cieš no šīs epidēmijas; mazini slimnieku sāpes, dod spēku tiem, kas par viņiem rūpējas; uzņem savā mierā tos, kas ir nomiruši, un visa šī pārbaudījuma laikā ļauj katram atrast mierinājumu Tavā žēlsirdībā.
Sekojot Baznīcas norādījumiem Krusta skūpstīšanu pagodina tikai galvenais celebrants. Pārējie dievkalpojuma dalībnieki pagodina Krustu, nometoties tā priekšā uz ceļiem. Pielūgsim krustā sisto Kristu un uzticēsim viņam ne tikai savas problēmas, ber arī tos, kam ir grūti pieņemt krustu savā dzīvē. Lūgsim īpaši par to, lai Svētā Gara spēkā mēs kaut mazliet saprastu savu krustu, kas dažreiz ir ļoti smags un kādēļ mēs reizēm dumpojamies pret Dievu, taču vienlaikus tas padara mūs cildenākus un tuvina mūs Dievam.
Pielūdzot krustu, nebaidīsimies atzīt to, kas mūs nomāc un posta . Kristus brūcēs ir mūsu dziedināšana, mūsu pestīšana. Kad mēs pieņemam Svēto Komūniju – Viņa miesu un asinis -šos Viņa ciešanu augļus, pazemīgi sirds klusumā atzīsim: “Kungs Jēzu, es gribu iegrimt Tavās ciešanās un pieglausties Tavam krustam, lai pār mani noplūstu Tavas glābjošās mīlestības dziedinošais spēks. Tava attieksme pret ciešanām lai mums kļūst par spēka avotu sāpju, moku un kārdinājumu brīžos.”

 

pr.Frančesko