2. janvāris Svētais Bazilijs un svētais Gregors no Nazianzas (piemiņas diena) 

Bīskapi un baznīcas mācītāji. Svētais Bazilijs un svētais Gregors no Nazianzas bija draugi, par kuriem teica, ka viņiem ir viena sirds, viena dvēsele un viens mērķis – svētums.

SVĒTAIS BAZILIJS (330-379) nāca no Mazāzijas provinces Kapadocijas Cezarejas, viņš piedzima kristīgā ģimenē un saņēma labu izglītību filozofijā, retorikā un medicīnā. Viņš nolēma savu dzīvi pilnīgi veltīt Dievam un kļuva par mūku vientuļnieku. Drīz ap Baziliju sāka pulcēties mācekļi, un viņš Pontā nodibināja pirmo klosteri Mazāzijā. Pēc dažiem gadiem Cezarejas bīskaps Euzēbijs iesvētīja Baziliju par priesteri. Viņš kļuva par bīskapa uzticamāko palīgu, ar rakstiem, sprediķiem un savu dzīves piemēru aizstāvēdams Baznīcas ticību pret ariānisma maldu mācību, kas noliedza Jēzus Kristus dievišķību, un atklādams patiesību neskaitāmiem cilvēkiem. 370. gadā svētais Bazilijs kļuva par Cezarejas bīskapu un iemantoja nedalītu kristīgās tautas mīlestību un cieņu.

SVĒTAIS GREGORS (330-389 vai 390) piedzima netālu no Nazianzas. Arī viņš ieguva labu izglītību un vīra gados pieņēma kristību. Tāpat kā svētais Bazilijs kādu laiku viņš vientulībā dzīvoja tuksnesī. 381. gadā Gregoru iesvētīja par Konstantinopoles bīskapu. Ar lieliem panākumiem jaunais bīskaps stiprināja Baznīcas ticību pret maldu mācībām.
Svētais Bazilijs un svētais Gregors no Nazianzas kopā ar svēto Jāni Hrizostomu tiek godināti kā trīs lielākie austrumu Baznīcas mācītāji.

6. janvāris KUNGA EPIFĀNIJA (lieli svētki)

Epifānija jeb “Kunga parādīšanās” atklāj to, ka Jēzus ir Izraēļa Mesija, Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Šajos svētkos mēs atceramies Kunga atklāšanos un parādīšanos Gudrajiem, kuri kā pagānu tautu pārstāvji bija ieradušies Betlēmē, lai pielūgtu Jaundzimušo karali, gaidīto Miera princi un Taisnības valdnieku Viņa šūpulī.

7. janvāris Svētais Raimonds no Penafortas Priesteris

Svēto Raimondu no Penafortas (1175-1275) godina kā biktstēvu aizbildni. 45 gadu vecumā viņš iestājās dominikāņu ordenī un vēlāk kopā ar svēto Pēteri Nalasku un Aragonijas ķēniņu Jēkabu nodibināja cietumnieku izpirkšanas ordeni. 1230. gadā Raimonds no Penafortas bija pāvesta Gregora IX biktstēvs Romā un sastādīja t. s. dekretālijas – pāvestu un koncilu lēmumu sakopojumu. Viņš bija arī dominikāņu ordeņa ģenerālis. Dzīves beigu posmā mūks daudz strādāja maldu mācību apkarošanas un Spānijas mauru atgriešanas labā. Tā 1258. gadā svētais priesteris varēja ziņot sava ordeņa ģenerālim, ka kristības pieņēmuši 10 000 pagānu.

13. janvāris Svētais Hilarijs Bīskaps un baznīcas mācītājs

Svētais Hilarijs (IV gs.) piedzima Puatjē pilsētā Francijā. Mācību laikā viņš daudz studēja Svētos Rakstus un, paklausījis sirdsbalsij, pieņēma kristības sakramentu. Svētais Hilarijs dedzīgi iesaistījās Baznīcas cīņās pret ariāņu mācību laikā, kad ariānisms bija visvairāk izplatīts. Hilarijs bija labs sprediķotājs, dziļš dogmatiķis un Svēto Rakstu skaidrotājs. Viņš rakstīja arī dzeju – Baznīcas liturģiju ir bagātinājušas svētā Hilarija rakstītās himnas.

17. janvāris Svētais Antons Abats (piemiņas diena) 

Svētais Antons piedzima Vidusēģiptē ap 250. gadu. 18 gadu vecumā viņš pārdeva mantoto īpašumu, naudu atdeva nabagiem un sāka vientuļnieka dzīvi tuksnesī, lūdzoties, gavējot un cīnoties ar kārdinājumiem. Viņa garīgās pilnības dēļ Antonu sauca par Dieva draugu. Slava par viņa svētumu izplatījās pat pāri Ēģiptes robežām, ļaudis nāca pie Antona pēc padoma un garīga mierinājuma. Ap Antonu pulcējās cilvēki, kas pēc viņa parauga vēlējās vientulībā kalpot Dievam, tāpēc ap 305. gadu Tēbu tuksnesī izveidojās vesela mūku kopiena. Tajā mūki dzīvoja pēc Antona noteiktās dzīves kārtības, solījuši šķīstību, nabadzību un paklausību.

18. janvāris Svētā Margarita no Ungārijas

Svētā Ungārijas Margarita (1242-1271) bija Ungāru karaļa Belas IV meita. Tatāru uzbrukumu laikā karaliene, kura tobrīd bija gaidībās, apsolīja bērnu nodot kalpošanai Dievam, ja Viņš pasargās zemi no uzbrucējiem. 4 gadu vecumā meitenīte tika nodota audzināšanā Vescpremas dominikāņu māsām, bet 12 gadu vecumā Margarita salika mūža solījumus. Ar neparastu degsmi viņa veltījās Krustāsistajam Kristum – dzīvoja stingros gavēņos, pastāvīgā gandarīšanā un lūgšanā par tēvzemi. Lai arī viņa bija princese, meitene noraidīja jebkuru mēģinājumu izcelt viņu citu māsu starpā un bieži pati uzņēmās sareģītākos un nepatīkamākos darbus. Viņa kopa slimniekus, kurus neviens, baidoties inficēties, negribēja pieņemt, tādā veidā upurējot savu dzīvi par tautas atbrīvošanu no tatāru jūga. 28 gadu vecumā Margarita mira. 1943. gadā pāvests Pijs XII viņu pasludināja par svēto.

20. janvāris Svētais Fabiāns un svētais Sebastiāns

SV. FABIĀNS, pāvests, mira mocekļa nāvē 205. gadā kristiešu vajāšanu laikā.
SV. SEBASTIĀNS, moceklis, bija ķeizara Diokleciāna galma sardzes virsnieks. Viņa lūgšanas palīdzēja atgriezties neticīgajiem un dziedināja slimos. Leģenda vēsta, ka ar svētā aizlūgumu palīdzību Romā ir uzvarēts mēris. Svētais Sebastiāns mira mocekļa nāvē – piesiets pie staba un nogalināts ar bultām.

21. janvāris Svētā Agnese Jaunava un mocekle

Svētā Agnese (III- IV gs.) mira mocekles nāvē četrpadsmit gadu vecumā. Dzimusi kristīgā ģimenē, Agnese jau agri vēlējās savu dzīvi ziedot Dievam. „Es būšu Kristus līgava,” viņa nolēma. Meitene atteica bildinājumu Romas pārvaldnieka dēlam un izvēlējās labāk iet mocekles nāvē nekā lauzt šo sevī doto solījumu Kristum.

22. janvāris Svētais Vincents Diakons un moceklis

Sv. Vincents dzīvoja Spānijā IV gs. Viņš strādāja kopā ar bīskapu Valēriju un bija pazīstams sprediķotājs.

Kristiešu vajāšanu laikā bīskaps un diakons stājās vajātāja Daciāna tiesas priekšā un apliecināja savu ticību dzīvajam Dievam Jēzum Kristum. Svētais Vincents mira mocekļa nāvē.

24. janvāris Svētais Francisks no Sales Bīskaps un Baznīcas mācītājs (piemiņas diena) 

Sv. Francisks (1567-1622) piedzima Savojā (Francijā). Viņš studēja pie jezuītiem Parīzē un Boloņā, ieguva doktora grādu teoloģijā un tieslietās un 1593. gadā tika iesvētīts par priesteri. Labās izglītības dēļ kļuva par spožu sprediķotāju, tāpat viņš bija pazīstams daudzo žēlsirdības darbu dēļ. Svētais priesteris dedzīgi strādāja, lai aizstāvētu katoļu Baznīcas mācību pret kalvinismu. Viņam nācās paciest naidīgumu un draudus, tomēr savas pacietības un erudīcijas dēļ Francisks panāca neskaitāmu bijušo katoļu atgriešanos Baznīcas ticībā. 1602. gadā Francisks tika iecelts par Ženēvas bīskapu. Savu skaidro un noteikto sprediķu, labo administratora spēju un inteliģences dēļ viņš kļuva par tautas cienītu dvēseļu ganu. Būdams bīskaps, Francisks deva personisku ieguldījumu izglītības attīstīšanā, viņš pats atvēra vairākas skolas. Francisks no Sales bija svētās Joannas Franciskas de Šantālas garīgais vadītājs un pamudināja viņu dibināt Vissvētākās Jaunavas Marijas Apmeklēšanas kongregāciju. Abi Franciska no Sales nozīmīgākie teoloģiskie darbi – ievads kristīgajā dievbijībā „Filoteja” un Dieva mīlestības apcerējums „Teotims” – pieder pie skaistākajām kristietības grāmatām. 1665. gadā Francisks no Sales tika atzīts par svētu, bet kopš 1877. gada viņu godina kā Baznīcas mācītāju. Pāvests Pijs XI pasludināja svēto Francisku no Sales arī par katoļu žurnālistu aizbildni.

25. janvāris SV. APUSTUĻA PĀVILA ATGRIEŠANĀS (svētki)

Ceļā uz Damasku Saulu, nežēlīgu kristiešu vajātāju, apžilbināja spoža gaisma no debesīm, un viņš izdzirdēja balsi: “Saul, kāpēc tu mani vajā?” Sauls jautāja: “Kungs, kas Tu esi?” Un saņēma atbildi: “Es esmu Jēzus Nācarietis.” (sal. Apd 8, 3-5)

26. janvāris Svētais Timotejs un Svētais Tits (piemiņas diena)

SV. TIMOTEJS, bīskaps
Sv. Timotejs nāca no Listras pilsētas Mazāzijā, viņš bija svētā apustuļa Pāvila uzticīgākais audzēknis un pastāvīgs pavadonis, kā arī tika iesvētīts par Efezas bīskapu. Viņš mira mocekļa nāvē, nomētāts ar akmeņiem.

SV. TITS, bīskaps
Sv. Tits bija viens no grieķu pagāniem, kurus kristīja pats apustulis Pāvils. Vēlāk Pāvils Titu iesvētīja par Krētas bīskapu. Svētajos Rakstos ir ietvertas svētā apustuļa Pāvila vēstules Titam un Timotejam.

27. janvāris Svētā Andžela Meriči Jaunava

Svētā Andžela Meriči (1470-1540) jau kopš agras bērnības mīlēja lūgšanu, gavēja un dzīvoja pazemīgā paļāvībā uz Dievu. Viņa privāti salika šķīstības solījumu un iestājās trešajā franciskāņu ordenī. 1535. gadā svētā Andžela Meriči dibināja sieviešu savienību, kas vēlāk, svētās Urzulas vadīta, tika pārveidota par svētās Urzulas sieviešu ordeni jaunatnes audzināšanai.

28. janvāris Svētais Akvīnas Toms Priesteris un Baznīcas mācītājs

Sv. Akvīnas Toms (1225-1274) piedzima dižciltīgas ģimenes pilī Lombardijā (Itālijā). Bērnībā viņu audzināja benediktīniešu mūki. 1239. gadā Toms devās mācīties uz Neapoles Universitāti un iepazinās ar dominikāņu ordeni. Viņš vēlējās kļūt dominikānis, bet ģimene nespēja pieņemt, ka tās dēls varētu iestāties ubagotāju ordenī, un vairāk kā gadu Tomam neļāva atstāt vecāku mājas. Beidzot 1245. gadā viņš drīkstēja pievienoties dominikāņiem pēc paša imperatora Frederika II iejaukšanās. Trīs gadus Toms studēja Parīzē un 1248. gadā turpināja mācības Koloņā (Francijā) pie Alberta Lielā. Divus gadus vēlāk viņš tika iesvētīts par priesteri un atgriezās Parīzē, kur strādā par pasniedzēju. 1266. gadā Toms iesāka savu nozīmīgāko darbu „Teoloģiskā summa”. Viņš to rakstīja septiņus gadus, bet nepabeidza, jo 1273. gadā piedzīvoja brīnišķīgu dievišķu redzējumu un apgalvoja, ka viņa teksti nav nekas salīdzinājumā ar redzēto godību. Toms no Akvīnas bija ļoti apdāvināts cilvēks, savu izcilo prāta spēju un autentiskās garīgās dzīves dēļ viņš kļuva par sava gadsimta spožāko teologu un vienu no lielākajiem svētajiem un Baznīcas mācītājiem visā tās vēsturē. 1567. gadā pāvests Pijs V viņu pasludināja par universitāšu un skolu aizbildni.

31. janvāris Svētais Jānis Bosko Priesteris (piemiņas diena) 

Sv. Jānis Bosko piedzima 1815. gadā Pjemontes ciemā Turīnas tuvumā. Jāņa vecāki bija trūcīgi, un jau divu gadu vecumā nomiraviņa tēvs. Zinātkārais zēns bija spiests pelnīt iztiku kā gans, kalps un akrobāts. Beidzot 1841. gadā viņš kļuva par priesteri. Jāņa Bosko aicinājums bija darbs ar nabadzīgajiem ielu bērniem. Vispirms viņš tos pulcināja svētdienās uz rotaļām un stundām, kuru laikā mācīja tiem katehismu un skaidroja Svētās Mises upuri. Jānis saprata, ka ar svētdienas mācībām vien nepietiek un nopirka šķūni bērnu patversmes ierīkošanai. Tas bija sākums 1846. gadā dibinātajai kongregācijai, kuras brāļus par godu tās debesu aizbildnim svētajam Franciskam no Sales vēlāk sāka dēvēt par salēziešiem. Ar visu sirdi Jānis Bosko un pārējie kongregācijas brāļi nodevās bērnu un jauniešu audzināšanai, lietojot pavisam jaunas metodes. Viņi uzskatīja, ka audzinātājam ir jābūt nevis uzraugam, bet draugam, tēvam un brālim saviem skolniekiem. Pats nācis no nabadzīgas ģimenes, Jānis Bosko spēja pabarot, mācīt un dāvāt darbu tūkstošiem bezpajumtnieku zēnu. Šim mērķim viņš panāca vairāku skolu, darbnīcu un pat baznīcu celtniecību. 1872. gadā Jānis Bosko nodibināja Marijas meitu kongregāciju sievietēm, kas nodarbojās ar meiteņu audzināšanu.

Jānis Bosko mira 1888. gadā, un jau 1934. gadā pāvests Pijs XI viņu pasludināja par svēto. Šodien Jāņa Bosko kaps salēziešu baznīcā Turīnā ir pazīstama svētceļojumu vieta.

2. februāris – KUNGA PREZENTĀCIJA TEMPLĪ (svētki)

Šai dienā atceramies to, kā Vissvētākā Jaunava Marija un Jāzeps nes bērnu Jēzu uz templi, lai viņu veltītu debesu Tēvam. Svētnīcas apmeklējums kļūst par žēlastības brīdi Simeonam un Annai, kuri ir gaidījuši Dieva Apsolīto mesiju, Kungu Jēzu Kristu (LK 2, 22-40).
Tautā šo dienu sauc par Sveču dienu. Jēzus Kristus – Pasaules gaisma ! Svece simbolizē garīgo gaismu, kas apgaismo ticīgo sirdis. Baznīca šai dienā svētī sveces.
Kopš 1997. gada pāvests Jānis Pāvils II to aicina svinēt kā Dievam veltīto – konsekrēto cilvēku dienu. Viņu aicinājums ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas dzīvi un kalpojumu, īpašā veidā izdzīvojot vienotību ar Kristu.

3. februāris Svētais Blazijs un Svētais Oskars

SVĒTAIS BLAZIJS, bīskaps un moceklis (IV gs.), pabeidza filozofijas un medicīnas studijas, strādāja par ārstu. Redzēdams cilvēku lielo pieķeršanos laicīgajai pasaulei, viņš, sekojot Kristus aicinājumam, kļuva par dvēseļu ārstu un veltīja savu dzīvi kalpošanai Dievam. Blazijs bija Sabastes (Armēnijā) bīskaps un mira mocekļa nāvē. Šodien svētais Blazijs tiek piesaukts kā dziedinātājs no kakla slimībām.

SVĒTAIS OSKARS, bīskaps (ap 800-865), bija mūks un misionārs Dānijā un Zviedrijā. Viņš tika ievēlēts par Hamburgas un vēlāk arī par Brēmenes arhibīskapu. Svēto Oskaru godina kā skandināvu tautu apustuli.

5. februāris Svētā Agate Jaunava un mocekle (piemiņas diena)

Sv. Agate (III gs.) piedzima turīgā ģimenē Katānijā (Sicīlijas salā). Viņas skaistuma un cildenuma dēļ Agati bildināja Sicīlijas pārvaldnieks Kvintiāns, bet meitene to atraidīja, sakot, ka nekas viņu nepiespiedīs mainīt savu kristietes pārliecību un vēlēšanos kalpot un piederēt tikai Kristum. Savas ticības dēļ Agate mira mocekles nāvē 250. gada 5. februārī. Tiek uzskatīts, ka viņas nomocīšana notika ķeizara Decija kristiešu vajāšanu laikā.
Gadu pēc viņas nāves vulkāns Etna sāka spēcīgu izvirdumu un katānieši, kristieši un nekristieši, saskrēja pie Agates kapa, paņēma plīvuru, kas apklāja tās pieri un to aiznesa lavas uguns priekšā, kas uzreiz apstājās. Sv. Agates kults diezgan ātri izplatījās Rietumu Baznīcā, Austrumu Baznīcā un sasniedza pat Rietumāfriku. Sv. bīskaps Sikulas Metodijs rakstīja par Agati: „Agata mūs valdzina pat ar savu vārdu, un visi labprāt dodas viņu apmeklēt. Viņa mūs māca ar savu piemēru, jo visi nepārtraukti sacenšas savā starpā, lai sekotu īstajam labumam, kas ir vienīgi Dievs.”

6. februāris Svētais Pāvils Miki un viņa biedri Mocekļi (piemiņas diena)

1597. gada 5. februārī Nagasaki (Japānā) tika piesisti krustā divdesmit seši kristieši, misionāri no Eiropas, jezuītu un franciskāņu brāļi, japāņu mūki – Pāvils Miki un viņa biedri -, kā arī divdesmit septiņi laji. Viņi gāja nāvē, prieka pilni, dziedot Dieva godam.

8. februāris Svētais Hieronims Emilians

Sv. Hieronims Emilians (1486-1537) piedzima bagātu Venēcijas pilsoņu ģimenē. Jau bērnībā viņš bija ļoti dievbijīgs un mīlēja lūgšanu. Atgūstot veselību pēc kāda karā gūta ievainojuma, Hieronims nolēma vēl vairāk nodoties lūgšanām un pilnīgi veltīt sevi Dievam un kalpošanai brāļiem. Viņš ziedoja savu dzīvi slimnieku aprūpei, mirstošajiem un nabagiem, atvēra bāreņu patversmes. 1532. gadā Hieronims Emilians dibināja mūku ordeni, kas dzīvoja pēc augustīniešu regulas. Svētais mira, kalpodams mēra slimniekiem.

10. februāris Svētā Sholastika Jaunava

Sv. Sholastika (ap 480 – ap 547) ir svētā Benedikta māsa, ir dzimusi Nursijā (Itālijā). Jau no bērnības viņa velta sevi kalpošanai Dievam. Pēc brāļa parauga Sholastika dibina klosteri sievietēm Monte Kasino tuvumā, kurā dzīvo dedzīgu lūgšanas un kalpošanas dzīvi.
Leģenda stāsta, ka pēc svētās Sholastikas nāves svētais Benedikts vīzijā redzējis māsas dvēseli baloža veidā paceļamies debesīs.

14. februāris Svētais Kirils un svētais Metodijs

Svētie brāļi Kirils un Metodijs tiek cildināti kā slāvu tautu apustuļi. Kirils jaunībā strādāja par bibliotekāru un filozofijas pasniedzēju Konstantinopolē, Metodijs bija provinces prefekts. Abi brāļi iestājās Olimpa kalna klosterī Mazāzijā.

860. gadā Kirils tika sūtīts sludināt Evaņģēliju uz Krimu, savukārt, Metodijs devās stiprināt ticībā Bulgārijas valdnieku. Drīz arī Morāvijas valdnieks griezās Konstantinopolē ar lūgumu, lai uz viņa zemi tiktu sūtīti slāvu garīdznieki, kas sludinātu Dieva vārdu, un ķeizars turp aizsūtīja brāļus Kirilu un Metodiju.
Viņi ir tulkojuši Svētos Rakstus un liturģiskos tekstus, svētā Kirila izveidotais alfabēts vēl šodien nes viņa vārdu. Metodijs tika iesvētīts par Morāvijas un Panonijas arhibīskapu.

17. februāris Septiņi svētie – servītu ordeņa dibinātāji

Vissvētākās Jaunavas Marijas kalpu ordeni (OSM – „Ordo Servorum Mariae”) ir dibinājuši septiņi bagāti un ievērojami Florences tirgotāji. 1233. gadā viņi apvienojās reliģiskā kopībā, lai ar Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu svētdarītu sevi un dotu ierosmi citu atdzimšanai. Atdevuši savus īpašumus trūkumcietējiem, viņi dzīvoja kā mūki. Brāļiem pievienojās arī citi cilvēki, kas patiesi gribēja mainīt savu dzīvi. Baznīca oficiāli apstiprināja OSM ordeni 1304. gadā.

18. februāris – PELNU TREŠDIENA (Lielā Gavēņa sākums)

21. februāris Svētais Pēteris Damians Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Sv. Pēteris Damians (1007-1072) nāk no Ravennas (Itālijā). Būdams ļoti apdāvināts, viņš studē Parmas universitātē. Sajutis aicinājumu uz mūka dzīvi, Pēteris Damians iestājas stingras regulas kamaldulu klosterī un vēlāk kļūst par tā priekšnieku. Pāvests Stefans IX ieceļ Pēteri Damianu par Ostijas bīskapu un kardinālu. Viņš apzinīgi veic savus pienākumus, īpaši rūpējas par klosteru disciplīnas uzturēšanu un priesteru izglītošanu.
Pāvests Leons XII ir piešķīris svētajam Pēterim Damianam Baznīcas mācītāja godu.

22. februāris – SV. APUSTUĻA PĒTERA KATEDRA

23. februāris Svētais Polikarps Bīskaps un moceklis

Sv. Polikarps (I-II gs.) bija viens no pēdējiem, kas kristīgo mācību saņēma tieši no apustuļiem. Īpaši tuvs viņam bija apustulis Jānis. Svētais Polikarps tika iecelts par Smirnas bīskapu. Romā ar pāvestu Avicetu viņš apsprieda Lieldienu svinēšanu un citus Baznīcai svarīgus jautājumus. Pārliecināts savā ticībā, svētais Polikarps ap 155. gadu mira mocekļa nāvē.

4. marts Svētais Kazimirs

Dzīves gadi: 1458-1484. Būdams Polijas un Lietuvas karaļa un Ungārijas un Bohēmijas karaļmeitas dēls, pats Kazimirs sev atzina tikai vienu titulu – Debesu Valstības pilsonis. Viņa īso dzīvi raksturo šķīstība, dievbijība un dedzība labos darbos. Kazimirs nesavtīgi palīdzēja nabagiem un slimniekiem, viņš īpaši pārdomāja Kristus ciešanas, gandarīja, lai ņemtu dalību tajās, kā arī bija dedzīgs Dievmātes godinātājs.
Svētais Kazimirs ir Polijas aizbildnis un šķīstības paraugs jaunatnei. Svētā kapavieta atrodas Viļņā.

7. marts Svētā Perpetuja un svētā Felicita mocekles

Abas šīs sievietes – dižciltīgā Perpetuja un verdzene Felicita – ir mirušas mocekļu nāvē 203. gadā Kartāgā kristiešu vajāšanu laikā. Viņas apcietināja, tām gatavojoties saņemt Kristības sakramentu (katehumenāta laikā), tāpēc gan Perpetuja, gan Felicita tika kristītas jau apcietinājumā. Šīs svētās mocekles vieno arī tas, ka viņām abām bija vēl zīdāmi bērniņi.

8. marts Svētais Jānis no Dieva Mūks

Šis svētais (1495-1550) nāca no Montemoras (Portugālē). Viņš aizvadīja trauksmainus jaunības gadus, piedalījās karos pret frančiem un turkiem. Atgriezies mājās, Jānis uzzināja par savu vecāku nāvi un, vainas apziņas mocīts, devās uz Spāniju. Tur viņš atrada savu aicinājumu rūpēs par slimniekiem. Svētais pats viņiem kalpoja un pat ubagoja naudu to uzturēšanai. Tā nodibinājās svētā Jāņa no Dieva brāļu ordenis.
Pāvests Leons XIII svēto Jāni no Dieva izsludināja par slimnieku un slimnīcu debesu aizbildni.

9. marts Svētā Franciska Romiete

Sv. Franciska (1384-1440) nāca no dižciltīgas Romas ģimenes. Savā laulības dzīvē viņa bija kristīgas sievas un mātes paraugs. Atbilstoši ģimenes stāvoklim Franciska dzīvoja pilī, bet zem greznā apģērba valkāja gandarītājas tērpu un savu brīvo laiku veltīja palīdzībai nabagiem un cietējiem, kopjot un barojot viņus, un sniedzot viņiem garīgu atbalstu. Franciskas sekotājas apvienojās kongregācijā, kas dzīvoja pēc svētā Benedikta regulas. Pēc vīra nāves arī Franciska iestājās kongregācijā un uzņēmās tās vadību.

17. marts Svētais Patriks

Sv. Patriks (385-461) nāk no Anglijas. Agrā jaunībā viņš iepazīstas ar Īriju un vēlāk sajūt sevī aicinājumu veltīt savu dzīvi īru tautas evaņģelizācijai. Patriks tiek iecelts par Īrijas bīskapu. Viņa pašaizliedzīgais misionāra darbs gūst lielus panākumus. Bīskapam mirstot, gandrīz visa Īrija, ko viņš bija iepazinis kā pilnīgi pagānisku, ir kļuvusi par kristiešu zemi. Arī šodien svētais Patriks ir īru tautas godināts un cienīts.

18. marts Svētais Kirils no Jeruzalemes Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Sv. Kirils (315-386) piedzima kristīgā ģimenē, ieguva labu izglītību un tika iesvētīts par priesteri. Kirils bija izcils sprediķotājs un ticības aizstāvis cīņā pret ariāņiem. Viņš daudz strādāja pie katehumenu sagatavošanas kristībām, viņa katehēzes ir saglabājušās līdz mūsu dienām un ļauj mums iepazīt tā laika Baznīcas mācību par ticības mantojumu un sakramentiem. 348. gadā Kirils tika iesvētīts par Jeruzalemes bīskapu. Turpmākajos 35 gados viņš vairākkārt tika izraidīts trimdā, tomēr palika nesalauzts savā uzticībā Kristum un Baznīcai.

19. marts Svētais Jāzeps (lieli svētki)

Svētais Jāzeps bija Jaunavas Marijas līgavainis un Bērna Jēzus audžutēvs. Līdzās Jaunavai Marijai viņš bija pirmais, kas pagodināja Dieva Dēlu. Svētais Jāzeps sargāja un rūpējās par Mariju, kad viņa gaidīja Bērnu un kad laida Viņu pasaulē. Kopā ar Jaunavu Mariju viņš nesa Bērnu Jēzu uz Jeruzalemi, lai veltītu Viņu Dievam. Pēc eņģeļa pavēles Jāzeps ņēma Jēzu un Viņa Māti un bēga uz Ēģipti, lai paglābtu Bērnu no Heroda draudiem. Pēc atgriešanās viņš ar galdnieka darbu gādāja iztiku Svētajai Ģimenei.
Svēto Jāzepu godina kā jaunavu sargātāju, ģimeņu aizbildni un visas Baznīcas – Kristus Mistiskās Miesas – aizstāvi.

23. marts Svētais Turībijs no Mongrovejas Bīskaps

Sv. Turībijs (1536-1606) piedzimst Spānijā. 1580. gadā viņš tiek ievēlēts par Limas bīskapu un uzsāk dedzīgi strādāt Latīņamerikas Baznīcas labā.
Viņš ir dibinājis seminārus, cēlis jaunas baznīcas. Svētais Turībijs ir daudz palīdzējis trūkumcietējiem un slimajiem, veicinājis slimnīcu atvēršanu un arī pats nenogurstoši apmeklējis ticīgos, rūpējoties gan par viņu miesas, gan dvēseles veselību.

25. marts – KUNGA PASLUDINĀŠANA (lieli svētki)

2. aprīlis Svētais Francisks no Paolas, Tuksneša tēvs

Svētais Francisks no Paolas (1416-1507) nāca no nabadzīgas un dievbijīgas ģimenes Neapoles tuvumā. Trīspadsmit gadu vecumā zēns gadu mācījās franciskāņu klosterī. Vēlāk viņš devās svētceļojumā uz Romu un Asīzi, no kurienes atgriezies uzsāka vientuļnieka dzīvi Kalabrijas kalnos. Kad viņam pievienojās sekotāji, Francisks dibināja Minimiešu jeb Vismazāko brāļu ordeni. Tā regulas pamatprincipi ir gandarīšana par grēkiem, pazemība, žēlsirdība un gavēnis. 1474. gadā ordenis saņēma pāvesta svētību un sāka strauji izplatīties visā Eiropā.

Svētā Franciska no Paolas padomi ir palīdzējuši gan kardināliem, gan pāvestam Sikstam IV, gan Francijas karalim Luijam XI.

4. aprīlis Svētais Izidors Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Sv. Izidors (ap 560-636) piedzima Spānijā. Viņa tēvs bija Kartagenas hercogs. Šajā ģimenē pasaulē nāca veseli četri Baznīcas svētie – svētais Leanders, svētais Fulgencijs, svētā Florentīna un svētais Izidors.

Ap 600. gadu Izidors tika iecelts par Seviļas arhibīskapu. Viņš uzsāka cīņu pret ariānisma maldiem, sasauca un vadīja divas sinodes. Īpašu vērību bīskaps Izidors pievērsa garīdzniecības izglītībai, uzsverot, ka ticības maldu pamatā ir nepietiekamas Svēto Rakstu zināšanas.

5. aprīlis Svētais Vincents Ferrers Priesteris

Izcilais dominikāņu sprediķotājs un teoloģijas profesors svētais Vincents Ferrers (1350-1419) piedzima Valensijā (Itālijā). Ar saviem spēcīgajiem sprediķiem un personīgo piemēru viņš atgrieza pie Kristus tūkstošiem cilvēku.

7. aprīlis Svētais Jānis Kristītājs no La Sales Priesteris

Sv. Jānis Kristītājs no La Sales (1651-1719) bija priesteris, kas īpašas rūpes veltīja skolām un bērnu audzināšanai. Viņa iesākto darbu turpināja un attīstīja viņa vārdā nosauktā brāļu kongregācija, kas tika dibināta 1681. gadā.

1950. gadā svētais Jānis Kristītājs no La Sales tika pasludināts par visu skolotāju debesu aizbildni.
13. aprīlis Svētais Mārtiņš I Pāvests un moceklis
Mārtiņš I bija pēdējais pāvests, kurš mira mocekļa nāvē. Viņš tika iecelts par pāvestu 649. gadā. Sava pontifikāta laikā Mārtiņš I sasauca koncilu, kurā aizstāvēja Baznīcas ticību Kristum – patiesam Dievam un patiesam cilvēkam. 653. gadā pāvests tika sagūstīts un izsūtīts trimdā uz Hersonu, kur 656. gadā mira.

Svētā Mārtiņa I mirstīgās atliekas atrodas Romā Svētā Silvestra un svētā Mārtiņa baznīcā.

23. aprīlis – Sv. Adalberts no Prāgas un Sv. Juris

SV. JURIS – moceklis. Liecības par svētā Jura kultu nāk no IV gadsimta Lidas pilsētas Palestīnā. Tur viņš tiek godināts kā kareivis, kas ar šķēpu nogalina Pūķi, erceņģeļa Miķeļa pretinieku. Svētais kļuva īpaši populārs Grieķijā, Krievijā un Anglijā. Viņš ir daudz attēlots kristīgajā mākslā.

SV. ADALBERTS NO PRĀGAS – bīskaps un moceklis (ap 956. g. – 997. g.). Sv. Adalberts bija Prāgas bīskaps, kurš tika nogalināts, mēģinot kristianizēt prūšus. Vēlāk viņš kļuva par Bohēmijas, Polijas, Ungārijas un Prūsijas svēto aizbildni.

24. aprīlis Svētais Fidels no Sigmaringas Priesteris un moceklis

Svētā Fidela (1578-1622) laicīgais vārds bija Marks Rojs. Viņš piedzima Sigmaringā (Vācijā). Ar labām sekmēm Marks studēja tieslietas un kļuva par advokātu. 1612. gadā viņš mainīja savu dzīvi un iestājās franciskāņu ordenī. Vēl pirms ieģērbšanas ordeņa tērpā Marks tika iesvētīts par priesteri. Saliekot mūža solījumus, jaunais mūks pieņēma vārdu Fidels (Uzticīgais). 1622. gadā kongregācijas vadība Fidelu sūtīja misijā uz Šveices novadu Graubindeni. Viņš paklausībā devās turp, lai apliecinātu savu ticību vienam Dievam, vienai ticībai un vienai kristībai, un mira mocekļa nāvē.

25. aprīlis Svētais evaņģēlists Marks (svētki)

Evaņģēlists Marks nāca no Jeruzalemes kristiešu kopienai piederīgas ģimenes. Pirmo kristiešu draudze apustuļu vadībā bieži pulcējās Marka mātes namā, tāpēc viņš auga kristīgā garā un no apustuļu mācības labi iepazina Jēzus dzīvi. Kristietībai izplatoties ārpus Jūdejas, Marks bija kopā ar Pāvilu un Barnabu, bet vēlāk pavadīja apustuli Pēteri ceļā uz Romu. Tradīcija vēsta, ka savā Evaņģēlijā Marks ir ietvēris Pētera sprediķus Romas kristiešiem. Marka Evaņģēlijs ir uzrakstīts I gs. vidū grieķu valodā. Šis ir īsākais no Evaņģēlijiem, tā galvenā vēsts — Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un Viņa varai ir pakļauts viss.

Svēto Marku godina kā Aleksandrijas Baznīcas dibinātāju.

Ir zināms, ka viņš bija Aleksandrijas bīskaps un turpat arī mira mocekļa nāvē 68. gadā. Svētā Marka relikvijas atrodas viņa godam celtajā bazilikā Venēcijā.

28. aprīlis Svētais Pēteris Šanels; svētais Luijs Marija Griņons

SV. PĒTERIS ŠANELS, priesteris un moceklis

Pēteris Šanels (1803-1841) dzimst Francijā. Viņš kļūst par priesteri un iestājas mariāņu kongregācijā. Drīz pēc tam viņš izsaka vēlēšanos doties misijā uz Okeāniju. Pēteris Šanels tiek aizsūtīts uz Futunas salu, kur Kristus vārds vēl nekad nav ticis sludināts. Svētais dedzīgi kalpo un sludina ļoti smagos apstākļos, nekad nezaudēdams darba sparu un prieku. Viņu nogalina turienes dižciltīgie bailēs, ka, aiziedami no pagānisma tradīcijām, vietējie iedzīvotāji vairs neatzīs viņu varu.
Pētera Šanela sludināšana nesa bagātīgus augļus – dažus gadus pēc svētā nāves visi salas iedzīvotāji bija pieņēmuši kristīgo ticību.
Svētais Pēteris Šanels tiek godināts kā Okeānijas pirmais moceklis.

SV. LUIJS MARIJA GRIŅONS, priesteris

Svētais Luijs Marija Griņjons (1673-1716) nāk no mazās Monforas pilsētas Francijā. Viņš mācās pie jezuītiem Rennā un vēlāk iestājas garīgajā seminārā Parīzē. 1700. gadā viņš tiek iesvētīts par priesteri. Puatjē bīskaps nozīmē Luiju Mariju Griņjonu par pilsētas slimnīcas kapelānu. Veikdams tās reorganizāciju, priesteris dibina Gudrības meitu kongregāciju.
Svētais bija dedzīgs sprediķotājs, kurš savas aktīvās darbības dēļ ieguva ne mazums pretinieku, kā dēļ viņam nereti nācās pārcelties no vienas vietas uz citu. Tomēr tieši šo pārbraucienu dēļ 1706. gadā pāvests Klements XI viņu nosauca par Francijas apustulisko misionāru.

29. aprīlis Svētā Katrīna no Sjēnas Jaunava un Baznīcas mācītāja (piemiņas diena)

Svētā Katrīna (1347-1380) bija pēdējais bērns 24 bērnu ģimenē. Jau sešu gadu vecumā Katrīna sajuta aicinājumu veltīt savu dzīvi Dievam. Meitene iestājās svētā Dominika trešajā ordenī un veltīja sevi lūgšanām un žēlsirdības darbam.

Katrīna bija viena no sava laika gudrākajām sievietēm, kuras vārdos ieklausījās gan bīskapi un kardināli, gan arī pats pāvests. Viņas nopelnu dēļ pāvests Gregors XI atgriezās Romā no Aviņonas (Francijā) trimdas.

Svētā Katrīna no Sjēnas bija izcila mistiķe, savas dzīves laikā viņa piedzīvoja daudzas atklāsmes un redzējumus.

2. maijs Svētais Atanāzijs Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Atanāzijs (295-373) nāca no Aleksandrijas un jaunības gadus pavadīja kopā ar lielo vientuļnieku svēto Antoniju un, sekojot viņa piemēram, auga pašaizliedzībā un kalpošanā. Svētā Atanāzija mūžs pagāja, cīnoties pret maldu mācībām un aizstāvot Evaņģēlija patiesību par Kristus dievišķību. No viņa rakstītajiem darbiem plaši pazīstams ir svētā Antonija dzīves apraksts. Svētais Atanāzijs ir atzīts par Baznīcas mācītāju.

3. maijs Svētie apustuļi Filips un Jēkabs Jaunākais (svētki)

Svētais Filips no Betsaidas bija viens no pirmajiem mācekļiem, kurus Jēzus aicināja sev sekot. Evaņģēlijs vairākkārt piemin svēto Filipu. Pēdējo Vakariņu laikā tas ir viņš, kurš Jēzum jautā: „Parādi mums Tēvu!” un saņem atbildi „Filip, tas, kurš redz Mani, redz Tēvu.” Tradīcija vēsta, ka apustulis Filips sludināja Evaņģēliju Grieķijā un Frīģijā.
Savukārt, svētais apustulis Jēkabs (Jaunākais) bija apustuļa Jāņa brālis, Alfeja un Marijas, Vissvētākās Jaunavas Marijas radinieces, dēls, un šīs radniecības dēļ dažkārt tiek saukts par Kunga brāli.

12. maijs Svētais Nerejs, svētais Ahilejs un svētais Pankrācijs

SV. NEREJS UN SV. AHILEJS, mocekļi

Svētie brāļi Nerejs un Ahilejs bija karavīri, taču pēc kristīgās ticības pieņemšanas viņi dienestu atstāja. Tradīcija vēsta, ka Romas imperatora Diokleciāna valdīšanas laikā (284-305) abi brāļi tika sodīti ar nāvi. Viņu kapa vietā ir uzcelta bazilika.

SV. PANKRĀCIJS, moceklis

Viens no Diokleciāna kristiešu vajāšanu upuriem ir arī bagātu Frīģijas patriciešu ģimenē dzimušais Pankrācijs. Pēc vecāku nāves zēns nokļuva Romā, kur iepazinās ar kristīgo ticību. Kad Pankrāciju sagūstīja kristietības vajātāji un aizveda pie paša Diokleciāna, drošsirdīgais zēns nebaidījās savu ticību apstiprināt imperatora priekšā un, stiprs dziļā pārliecībā par Kristu, mira mocekļa nāvē.

17. maijs – KUNGA DEBESKĀPŠANAS SVĒTKI

18. maijs Svētais Jānis I Pāvests un moceklis

Jānis I kļuva par Baznīcas vadītāju 523. gadā un palika tās gans līdz 526. gadam, kad viņš tika ieslodzīts Ravennas cietumā un mira mocekļa nāvē.

20. maijs Svētais Bernardīns no Sjēnas Priesteris

Sv. Bernardīns no Sjēnas (1380-1444) piedzima ievērojamā Toskānijas ģimenē un jau no agras jaunības nodevās žēlsirdības darbiem. Viņš iestājās franciskāņu ordenī un kļuva par priesteri, bija dedzīgs sprediķotājs un lūgšanu cilvēks. Dzīves otrajā pusē svētais Bernardīns kā misionārs apstaigāja Itālijas provinces, sludinot Dieva vārdu.

24. maijs – VASARSVĒTKI

25. maijs (svētki) Svētais Beda Godājamais, Svētais Gregors VII un Svētā Marija Magdalēna no Paci

SVĒTAIS BEDA GODĀJAMAIS, priesteris un Baznīcas mācītājs

Sv. Beda (673-735), kurš tiek saukts par Godājamo, ir angļu-sakšu Baznīcas svētais. Būdams benediktīniešu mūks, viņš apzinīgi pildīja likumu „lūdzies un strādā”. Viņa darbs bija galvenokārt intelektuāls: viņš nodarbojās ar Vecās un Jaunās Derības skaidrošanu, pievērsās arī dabaszinātnēm un vēsturei, rakstīja dzeju.

SVĒTAIS GREGORS VII, pāvests

Svētais pāvests Gregors VII (ap 1028-1085) piedzima Toskānā (Itālijā), bet uzauga slavenajā Klunī klosterī Romā. Viņš tika iesvētīts par pāvestu 1073. gadā, laikā, kad Baznīca cieta no laicīgās varas ietekmes, kā arī no nepietiekamas izglītības un zemas morāles atsevišķu garīdznieku vidū. Jaunais pāvests cīnījās pret Baznīcas amatu iztirgošanu un garīdzniecības pagrimušo morāli, nebaidoties stāties pretī laicīgajiem valdniekiem.

SVĒTĀ MARIJA MAGDALĒNA NO PACI, jaunava
Svētā Marija Magdalēna no Paci (1566-1607) jau 12 gadu vecumā salika šķīstības solījumus. Viņa iestājās karmelīšu klosterī. Svētās dzīvē bija daudz fizisku un garīgu ciešanu, bet viņa tās ar prieku panesa Kristus mīlestības dēļ.

26. maijs Svētais Filips Neri Priesteris

Sv. Filips Neri (1515-1595) piedzima Florencē, bet lielāko dzīves daļu pavadīja Romā. Jaunībā viņš mācījās benediktīniešu klosterī, tomēr mācības nepabeidza. Kā lajs viņš iesāka apustulisku darbu – apmeklēja slimniekus, lai tos iepriecinātu ar savu asprātību un iesaistītu garīgās sarunās, tikās ar visu kārtu un vecumu cilvēkiem, cenzdamies izmantot katru iespēju atgriezt dvēseles. Pēc vairākkārtīgiem vietējo garīdznieku pamudinājumiem Filips Neri pabeidza teoloģijas studijas un kļuva par priesteri. Viņš veica savus pienākumus prieka, mīlestības un kalpošanas garā. Baznīca, runājot par svēto Filipu Neri, min svētā Augustīna vārdus: „Apustulis mums pavēl priecāties, bet Kungā, ne pasaulē!”

27. maijs Svētais Augustīns no Kenterberijas Bīskaps

Svētais Augustīns no Kenterberijas (VI-VII gs.) bija viens no misionāriem, ko pāvests Gregors Lielais sūtīja misiju darbā uz Angliju. Misionāri pievērsa kristīgajai ticībai Kentas valdnieku un viņa desmit tūkstošus pavalstnieku. Svētais Augustīns tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu.

1. jūnijs Svētais Justīns Moceklis (piemiņas diena)

Svētais Justīns (II gs.) piedzima Palestīnā, pagānu ģimenē. Viņš studēja filozofiju un mācību laikā par savu mērķi izvirzīja patiesā Dieva atrašanu. Justīns iepazinās ar Jēzus Kristus Evaņģēliju un mocekļu dzīves aprakstiem un kļuva dedzīgs kristietis. Viņš Romā atvēra filozofijas skolu, uzrakstīja vairākus darbus, kuros aizstāvēja kristīgo pārliecību, kā arī devās evaņģelizēt uz Grieķiju, Ēģipti un Itāliju. Svētais Justīns mira mocekļa nāvē ap 165. gadu Marka Aurēlija valdīšanas laikā.

2. jūnijs Svētais Marcelīns un svētais Pēteris Mocekļi

Marcelīns Diokleciāna kristiešu vajāšanu laikā bija ievērojams priesteris, bet Pēteris – eksorcists. Viņus apcietināja un ieslodzīja cietumā, bet tur viņi turpināja stiprināt ticībā pārējos ieslodzītos. Abi ticības apliecinātāji mira mocekļu nāvē, paliekot uzticīgi savam aicinājumam.

3. jūnijs Svētais Kārlis Lvanga un viņa biedri mocekļi

Šajā dienā Baznīca godina Ugandas mocekļus, kuri 1886. gadā atdeva savas dzīvības kristīgās ticības dēļ. Viņi bija jauni afrikāņu zēni, tikko saņēmuši kristību, daži no viņiem vēl tikai katehumēni. Pirmais, kurš bija gatavs mirt, apliecinot savu ticību Kristum, bija Kārlis Lvanga. Gan Ugandas misionāru, gan arī pirmo jaunkristīto ugandiešu stāvoklis bija ļoti grūts, taču šīs zemes mocekļu asinis kļuva par kristietības sēklu, un Ugandas misijas ir nesušas bagātīgus augļus.

5. jūnijs Svētais Bonifācijs Bīskaps un moceklis

Svētais Bonifācijs (673-754) nāca no dižciltīgas angļu ģimenes. Izaudzināts benediktīniešu klostera skolā, viņš vēlāk kļuva par šī ordeņa mūku. Trīsdesmit gadu vecumā Bonifācijs saņēma priesterības svētību. Vēlēdamies nest pagāniem Kristus Evaņģēlija gaismu, viņš devās pie ģermāņiem un daudz ļaužu pievērsa kristīgajai ticībai. Pāvests Gregors II iesvētīja Bonifāciju par bīskapu un uzticēja viņam pārzināt vācu misijas. Svēto Bonifāciju nogalināja pagāni, uzbrukdami bīskapam brīdī, kad viņš dalīja jaunkristītajiem iestiprināšanas sakramentu.

6. jūnijs Svētais Norberts Bīskaps

Svētais Norberts (1080-1134) jaunībā dzīvoja ļoti vieglprātīgu dzīvi, par mūžīgām lietām nedomādams. Taču kāds gadījums viņu pilnībā izmainīja – jājot negaisa laikā, jaunekli no zirga notrieca zibens. Norberts izdalīja savu mantu nabagiem, kļuva par priesteri un, sludinot Dieva vārdu, apceļoja visu Vāciju, Beļģiju un Franciju. Svētais Norberts lika pamatus premonstriešu jeb norbertiešu ordenim. 1126. gadā šis ticības un apustuliskās degsmes pilnais cilvēks kļuva par Magdeburgas arhibīskapu.

7. jūnijs – KRISTUS MIESAS UN ASINS SVĒTKI

11. jūnijs Svētais apustulis Barnaba

Svētais Barnaba, īstajā vārdā Jāzeps, piedzima Kiprā un nāca no Levi cilts. Viņš pievienojās apustuļiem pēc Kristus uzkāpšanas debesīs, bet savas evaņģēliskās dedzības dēļ arī pats pilntiesīgi izpelnījās godu saukties par apustuli. Vārdu Barnaba – ‘Iepriecināšanas dēls’ – viņam piešķīra apustuļi, jo tam piemita spēja iepriecināt noskumušos. Barnaba bija viens no pirmajiem, kas pieņēma apustuli Pāvilu, kamēr pārējie kristieši viņam kā bijušajam ticīgo vajātājam neuzticējās. Barnaba sludināja Evaņģēliju Antiohijā un savā dzimtajā Kipras salā.

13. jūnijs Svētais Antons no Padujas Priesteris un Baznīcas mācītājs

Svētais Antons piedzima XII gs. beigās Portugālē. Viņš kļuva par priesteri un franciskāņu mūku, darbojās Portugālē, Itālijā un Francijā, visur ar savu piemēru un dedzīgajiem sprediķiem iedvesmodams cilvēkus kristīgai dzīvei. Antons no Padujas tiek saukts par Jēzus Sirds draugu, jo šis svētais patiesi aicināja katru dvēseli mīlēt Vissvētāko Jēzus Sirdi un dzīvot Jēzus Sirds mīlestībā. Antons bija pazemības un lēnprātības paraugs citiem, tāpat viņš ir izpelnījies sava laika izcilākā sprediķotāja slavu. Svētais Antons tiek uzskatīts arī par pazaudētu lietu atradēju. Svētais mira 1231. gadā Padujas tuvumā, viņa atdusas vietā ir uzcelta ievērojama bazilika, viena no skaistākajām svētnīcām pasaulē.

21. jūnijs Svētais Aloizs Gonzaga Mūks

Aloizs Gonzaga (1568-1591) bija pirmais bērns ievērojamas Ziemeļitālijas grāfu dzimtas ģimenē. Viņš, valdnieka bagātību mantinieks, tomēr atteicās no pārtikušas un bezrūpīgas dzīves, jau agri salika šķīstības solījumus un iestājās jezuītu ordenī.

Dievbijīgais un tikumīgais jauneklis pārsteidza laikabiedrus ar savu nesavtību, labestību, kalpošanas garu un upurgatavību par spīti vājajai veselībai. Spožā prāta un izcilās apdāvinātības dēļ, ko mūks parādīja studiju laikā, svētais Aloizs Gonzaga tiek godināts kā studējošās jaunatnes debesu aizbildnis.

22. jūnijs Svētais Paulīns no Nolas Bīskaps

Paulīns no Nolas (355-431) piedzima bagātā Bordo (Francijā) ģimenē. Turīgie vecāki nodrošināja dēlam labu izglītību. Īpaši tuva Paulīnam bija filozofija, tomēr viņš juta, ka pagāniskās filozofijas nespēj sniegt piepildījumu. Spānijā Paulīns iepazinās ar savu nākamo sievu Terēzi. Ar savu dievbijību viņa palīdzēja atklāt kristīgo ticību arī savam vīram. Paulīns saņēma kristību un pievērsās Svēto Rakstu studijām. Tomēr viņa dzīvē sekoja vairāki traģiski notikumi, kas mācīja materiālo lietu bezvērtību un cilvēka laimes nepastāvību. Paulīns atklāja sievai nodomu sevi pilnīgi veltīt Dievam, un Terēze to atbalstīja. Viņš uzsāka mūka dzīvi Nolā un drīz saņēma arī priesterības svētību. Vēlāk viņš tika iecelts par Nolas bīskapu. Svēto Paulīnu no Nolas godina arī kā pirmo kristīgo dzejnieku.

24. jūnijs SV. JĀŅA KRISTĪTĀJA PIEDZIMŠANA (lieli svētki)

“Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu un lai visi ticētu caur viņu.” (Jņ 1, 6-7) Baznīca savu svēto godināšanai parasti izraugās viņu nāves dienu. Tomēr svētā Jāņa Kristītāja īpašās lomas un uzdevuma dēļ Baznīca svin gan viņa nāves, gan dzimšanas dienu.

Jānis Kristītājs ir saucēja balss tuksnesī: “Gatavojiet Kungam ceļu!” Pazemīgi, bet dedzīgi, ar spēku un pārliecību viņš aicināja cilvēkus uz gandarīšanu un uz grēku nožēlas kristību, pats atsakoties no jebkādas slavas vai saviem nopelniem: “Nāks varenāks par mani. Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3, 16).

27. jūnijs Svētais Kirils no Aleksandrijas Bīskaps un baznīcas mācītājs

Svētais Kirils (370-444) bija svētā vientuļnieka Izidora skolnieks, kurš no viņa mācījās tikumus un patiesu dievbijību. 412. gadā Kirils kļuva par Aleksandrijas bīskapu. Viņš dedzīgi aizstāvēja Baznīcas mācību pret bīskapa Nestora maldiem.

413. gadā, kad notika III Vispārējais Baznīcas koncils, kurā piedalījās ap 200 bīskapu, svētais Kirils kā pāvesta pārstāvis bija šī koncila darba dvēsele. Koncila tēvi nosodīja nestoriešu maldus un no jauna uzsvēra Baznīcas ticību Kungam Jēzum Kristum – patiesam Dievam un patiesam cilvēkam – un to, ka Jaunava Marija ir Dieva Māte.

28. jūnijs Svētais Irenejs Bīskaps un moceklis

Sv. Irenejs (ap 130 – ap 202) piedzima Mazāzijā kristīgā ģimenē. Viņa skolotājs bija svētais Smirnas bīskaps Polikarps, kurš veicināja sava skolnieka augšanu ticībā un svētumā.

177. gadā Irenejs kļuva par priesteri, vēlāk par Lionas bīskapu un pāvesta Viktora I padomnieku. Ar lielu dedzību un panākumiem viņš evaņģelizēja Gallijas apgabalus. Savos rakstos Irenejs aizstāvēja kristīgo ticību pret herēzijām, rakstīja par cilvēku aicinājumu un Baznīcas noslēpumu. Svētais Irenejs mira mocekļa nāvē Lionā ap 202. gadu.

29. jūnijs Svētie apustuļi Pēteris un Pāvils (lieli svētki)

Tieši šie Dieva izvēlētie vīri – svētie apustuļi Pēteris un Pāvils – ir mūsu katoliskās ticības balsti un pīlāri, kuri, pateicoties Kristus nāvei pie krusta un Viņa Augšāmcelšanās spēkam, devās pa visu pasauli sludināt Evaņģēliju. Kristus vārdi Pēterim – „nevis miesa un asinis tev to atklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs” (Mt 16,17) – norāda avotu, no kura viņi smēlās savas sludināšanas spēku, lai būtu gatavi atdot savas dzīvības par Kristu. Kā zināms, Pēterim uzticētais uzdevums atraisīt un saistīt tiek dots visai apustuļu kolēģijai, kuru mūsdienās pārstāv Baznīcas hierarhija. To turpina veikt bīskapi, kuru vidū pāvestam ir pirmā vieta (sal. KBK 881).

30. jūnijs Svētie Romas Baznīcas pirmmocekļi

Šajā dienā Baznīca svin savu pirmo mocekļu piemiņu. 64. gadā Romā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kas plosījās sešas dienas un nodarīja milzu postījumus pilsētai. Imperators Nerons Romas aizdedzināšanā nepatiesi apvainoja kristiešus un pakļāva viņus nežēlīgām mocībām. Par Nerona ļaunprātības upuriem kļuva neskaitāmi nevainīgi cilvēki, kuru vienīgais „noziegums” bija ticība Kristus mīlestības mācībai.

3. jūlijs Svētais apustulis Toms (svētki)

Svētais Toms ir viens no divpadsmit Jēzus izvēlētajiem apustuļiem. Kad Jēzus pēc augšāmcelšanās pirmo reizi parādījās saviem mācekļiem, Toma nebija klāt. Viņš par notikušo dzirdēja no citiem apustuļiem un viņiem teica: „Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu.” Pēc astoņām dienām Jēzus atkal nostājās mācekļu vidū un ļāva Tomam gan redzēt, gan pieskarties Viņa rētām. Tad Toms iesaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” (sal. Jņ 20,24-28)
Tradīcija vēsta, ka vēlāk apustulis Toms, sludinādams Kristus mācību, aizgāja līdz pat Indijai. Viņš mira mocekļa nāvē, apliecinot savu ticību un mīlestību uz Jēzu.

4. jūlijs Svētā Elizabete no Portugāles

Svētā Elizabete (1271-1336) bija karaļa Denisa sieva. Viņai nācās paciest vīra baudkāro dabu, piedzīvot savas meitas un znota nāvi, redzēt, kā viņas dēls saceļas pret savu tēvu, bet par spīti visiem pārbaudījumiem Elizabete palika uzticīga lūgšanām, gavēnim un žēlsirdības darbiem – ar viņas gādību tika atvērtas gan labdarības iestādes, gan klosteri. Pēc vīra nāves valdniece iestājās trešajā franciskāņu ordenī.

5. jūlijs Svētais Antons Marija Zaharijs Priesteris

Svētais Antons Marija Zaharijs (1502-1539) nāca no Kremonas (Dienviditālijā). Viņš studēja medicīnu un sāka ārsta darbu. Tomēr drīz Antons sajuta aicinājumu uz priesterību un 1528. gadā tika iesvētīts par priesteri. Antons Marija Zaharijs dibināja kongregāciju, kurā pulcināja citus priesterus, kas vēlējās sekot svētā Pāvila apustuliskajam piemēram. Tā kā viņi kalpo svētā Barnaba baznīcā, brāļi tiek dēvēti par barnabiešiem.

6. jūlijs Svētā Marija Goretti Jaunava un mocekle

Svētā Marija Goretti (1890-1902) nāca no nabadzīgas un dievbijīgas itāliešu ģimenes. Skaisto un tikumīgo meiteni iekāroja saimnieku dēls Aleksandrs. Kad Marija viņu atraidīja, Aleksandrs uzbruka meitenei ar dunci un viņu nāvīgi ievainoja. Marija mira nākamajā dienā, piedevusi savam slepkavam Jēzus mīlestības dēļ.

11. jūlijs Svētais Benedikts Abats un Eiropas aizbildnis

Svētais Benedikts (ap 480-547), benediktīniešu ordeņa dibinātājs, piedzima bagātā un dievbijīgā Nursijas (Itālijā) ģimenē. Pārtraucis studijas Romā, Benedikts sāka vientuļnieka dzīvi Apenīnu kalnu klints alā pie Subiako, kur lūgšanās un gavēnī cīnījās ar kārdinājumiem. Kad Benedikta uzturēšanās vieta kļuva zināma, pie viņa sāka plūst ļaudis, lūdzot padomus un mierinājumu. Benedikts savas alas apkārtnē ierīkoja vairākus klosterus, tomēr ilgi viņam nebija ļauts tur palikt. Viņš kopā ar saviem mācekļiem devās uz Monte Kazino, kur 529. gadā dibināja lielu klosteri. Ap 530. gadu viņš uzrakstīja savu klostera dzīves regulu.

Benediktīniešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis Baznīcai vairāk kā 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktīniešu mūku pārrakstītās grāmatas. Tāpat mūku darbs ir sekmējis Eiropas saimniecisko attīstību.

Baznīca ir pasludinājusi svēto Benediktu par Eiropas aizbildni.

13. jūlijs Svētais Henriks

Svētais Henriks (973-1024) ir Bavārijas Baznīcas svētais. Kopā ar savu sievu Kunigundi, kura arī ir atzīta par svēto, Henriks ir aktīvi strādājis Baznīcas labā. 1002. gadā viņš kļuva par Vācijas ķeizaru – par valdnieku, kurš Dieva likumu un kalpošanu tautai uzskatīja par galveno savas rīcības mērauklu. Henriks bija liels atbalsts Vācijas un Itālijas Baznīcai. Viņš padzina no pāvesta troņa šo troni nelikumīgi ieņēmušo Gregoru un atgrieza varu īstajam pāvestam Benediktam VIII.

14. jūlijs Svētais Kamils no Lelisas Priesteris

Svētais Kamils (1550-1614) no Lelisas (Itālijā) piedzīvoja atgriešanos divdesmit piecu gadu vecumā. Pats būdams nedziedināmi slims, Kamils strādāja par slimnieku kopēju svētā Jēkaba slimnīcā. Pēc sava garīgā tēva svētā Filipa Neri ieteikuma Kamils uzsāka teoloģijas studijas un, tās pabeidzis, tika iesvētīts par priesteri. Viņš dibināja kongregāciju, kuras locekļi līdz ar nabadzības, šķīstības un paklausības solījumiem apņēmās kopt slimniekus, pat ja pašu dzīvība būtu briesmās.
Svētais Kamils no Lelisas tiek godināts kā slimnieku debesu aizbildnis.

15. jūlijs Svētais Bonaventūra Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Bonaventūra (1221-1274) bija svētā Asīzes Franciska garīgais bērns. Viņš iestājās franciskāņu ordenī, kļuva par teoloģijas un filozofijas profesoru un tika iecelts par franciskāņu ordeņa ģenerāli. Pāvests Gregors X iesvētīja Bonaventūru par bīskapu un iecēla Ostijas kardināla godā. 1274. gadā Bonaventūra piedalījās vispārējā Baznīcas koncilā Lionā. Viņš mira vēl pirms koncila beigām un tika svinīgi apbedīts, klātesot visiem koncila tēviem.
Svētais Bonaventūra ir sarakstījis daudz filozofisku un teoloģisku darbu un to dziļuma dēļ tiek salīdzināts ar svēto Akvīnas Tomu.

21. jūlijs Svētais Laurencijs no Brindizi Priesteris un Baznīcas mācītājs

Svētais Laurencijs (1559-1619) jau bērnībā tiek uzticēts franciskāņu klosterim Brindizi pilsētā Itālijā un 1575. gadā iestājas kapucīnu ordenī. Viņš ir dedzīgs sprediķotājs, un pāvests Klements VIII uzaicina viņu uz Romu ebreju atgriešanai kristīgajā ticībā. 1596. gadā Laurencijs tiek iecelts par franciskāņu ordeņa vadītāju. Ar pāvesta svētību viņš dibina jaunus klosterus Vīnē, Prāgā un Grācā. Kad Ungārijai uzbrūk turki un viņu pārspēks šķiet tik liels, ka kristiešu karaspēks baidās stāties tiem pretī, Laurencijs ar krucifiksu rokā nostājas armijas priekšgalā un tiek izcīnīta uzvara.

22. jūlijs Svētā Marija Magdalēna

Marija Magdalēna ir bijusi grēciniece, kuras skaistā atgriešanās aprakstīta Evaņģēlijā. Satikusi Jēzu, sieviete ar asarām slaka Kunga kājas, nožāvē tās ar saviem matiem, skūpsta un svaida ar eļļu. Klātesošajiem, kuri brīnās, kā Viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties, Jēzus atbild: „Viņas daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ir daudz mīlējusi.” Savukārt, Marijai Magdalēnai Kungs saka: „Tevi izglāba tava ticība.” (sal. Lk 7,37-50) Kopā ar Jaunavu Mariju, apustuli Jāni un dažām sievietēm Marija Magdalēna ir klāt pie krusta, Jēzum mirstot, bet Lieldienu rītā viņa steidzas apraudzīt Jēzus kapu, pirmā sastop Kungu pēc augšāmcelšanās un saņem Viņa pavēli iet un liecināt par redzēto.

23. jūlijs Svētā Brigita Mūķene, Eiropas līdzaizbildne

Svētā Brigita (1303-1373) bija Zviedrijas karaļu dzimtas atvase. Viņa apprecējās ar princi Ulfu Gudmarsonu un laida pasaulē astoņus bērnus (arī viņas meita Katrīna tiek godināta kā svētā). Pēc vīra nāves Brigita piedzīvoja vairākus Kristus ciešanu redzējumus un dziļi tās pārdzīvoja. Pēdējos divdesmit trīs dzīves gadus viņa pavadīja Romā lūgšanās un nabadzībā.

Pāvests Jānis Pāvils II ir pasludinājis svēto Brigitu par Eiropas līdzaizbildni.

25. jūlijs (svētki) Svētais apustulis Jēkabs

Pēc Sīmaņa Pētera un viņa brāļa Andreja paaicināšanas Jēzus ieraudzīja Zebedeja dēlus Jēkabu un Jāni, laivā lāpot tīklus. Saņēmuši aicinājumu sekot Kristum, brāļi tūdaļ atstāja laivu un tīklus un devās Viņam līdzi. (sal. Mt 4,18-22). Pēteris un abi brāļi – Jēkabs un Jānis – ir tie trīs apustuļi, kuriem Pestītājs vairākkārt dāvāja īpašas žēlastības.

Pēc Kristus uzkāpšanas debesīs apustulis Jēkabs darbojās Palestīnā. Būdams Jeruzalemes bīskaps un redzēdams, ka ticīgie jūdi ārpus Palestīnas zaudē ticības dedzību, apustulis Jēkabs rakstīja viņiem vēstuli, kas ietverta Jaunajā Derībā un satur svētīgas pamācības. Apustulis Jēkabs ir pirmais no Kristus mācekļiem, kas apliecināja savu ticību mocekļa nāvē.

LŪGŠANA
Visvarenais, mūžīgais Dievs, kas svētajam Jēkabam kā pirmajam no apustuļiem ļāvi ar savām asinīm apliecināt ticību Jēzum Kristum, viņa aizbildniecības dēļ uzklausi mūs, lai mēs vienmēr stipri pastāvētu svētajā ticībā.

26. jūlijs Svētais Joahims un Svētā Anna

Vissvētākās Jaunavas Marijas vecāki
Svētie Joahims un Anna ir mūsu Pestītāja Mātes Vissvētākās Jaunavas Marijas vecāki. Tieši Svētajos Rakstos par viņiem ziņu nav. Jaunavas Marijas piedzimšana ir aprakstīta vienā no apokrifu grāmatām, t.s. Jēkaba protoevaņģēlijā. Tas stāsta, ka tikai pēc ilgām lūgšanām Dievs dāvāja šai ģimenei bērnu – Mariju, Kristus Māti. Lūgšanas laikā Joahimam parādījies eņģelis un pareģojis viņa meitai daudz svētību. „No bērnības viņa būs veltīta Dievam un piepildīta ar Svēto Garu,” eņģelis sacījis.

29. jūlijs Svētā Marta

Lūkasa Evaņģēlijā ir aprakstīta kāda Jēzus viesošanās māsu Martas un Marijas namā. Martai, kas apkalpo un rūpējas par augsto viesi, kamēr viņas māsa sēž pie Kunga kājām, klausoties Viņa vārdos, pats Jēzus saka: „Marta! Marta! Tu rūpējies un pūlies par daudzām lietām, bet tikai viena ir nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, un tā viņai netiks atņemta.” (sal. Lk 10,38-42)

Savukārt, evaņģēlists Jānis dod skaistu liecību par Martas ticību. Tie ir pašas svētās vārdi pēc viņas brāļa Lācara nāves: „Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris, bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.. Kungs, es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” (sal. Jņ 11,20-27)

30. jūlijs Svētais Pēteris Hrizologs Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Pēteris Hrizologs dzimst ap 380. gadu. Viņš kļūst par priesteri, un 434. gadā pāvests Siksts III viņu iesvēta par Ravennas bīskapu. Jaunais bīskaps ir uzticīgs Baznīcas kalps un dedzīgs sprediķotājs. Savu spēcīgo runu dēļ viņš arī iegūst vārdu Hrizologs – Zelta vārds.
Ir saglabājušās 176 viņa teiktās runas. Svētais Pēteris Hrizologs ir atzīts par Baznīcas mācītāju.

31. jūlijs Svētais Ignācijs no Lojolas Priesteris

Sv. Ignācijs (1491-1556) piedzima Spānijā, basku zemē. Viņa jaunība pagāja militāros vingrinājumos un godkāres pilnos sapņos par sasniegumiem kara mākslā. Tomēr 1521. gadā karā ar frančiem Ignācijs tika ievainots abās kājās un saņemts gūstā. Pēc smagas operācijas atveseļošanās laikā Ignācijs nodevās lasīšanai. Nejauši viņa rokās nonāca Kristus un dažu svēto dzīves apraksti. Tie atstāja uz Ignāciju tik lielu iespaidu, ka viņš pameta karavīra gaitas, lai kļūtu par Kristus apustuli. 1540. gadā pāvests Pāvils III apstiprināja Ignācija no Lojolas veidoto ordeni „Jēzus sadraudzība”, ko šodien pazīstam kā jezuītu ordeni un kura devīze ir „Visu lielākam Dieva godam!”.

1. augusts Svētais Alfonss Marija Ligūri Bīskaps un Baznīcas mācītājs (piemiņas diena)

Dzīvoja Itālijā (1696-1787), bija apveltīts ar īpašu Svētā Gara gudrības dāvanu. Jau 13 gadu vecumā viņš uzsāka studēt tieslietas Neapoles Universitātē un 16 gados studijas pabeidza. Tomēr, jau iesācis advokāta praksi, Alfonss Marija sajuta aicinājumu uz priesterību. Vēl būdams diakons, viņš ar saviem sprediķiem pulcināja un uzrunāja daudz ļaužu. 1732. gadā svētais dibināja redemptoristu ordeni, kas rūpējās par jaunatnes ticību un tikumību, kā arī par lauku ļaužu izglītošanu. 1762. gadā pāvests Klements XIII Alfonsu Mariju Ligūri iecēla par bīskapu.
Svētais Alfonss Marija Ligūri ir sarakstījis desmitiem grāmatu, kā arī nodarbojies ar mūziku un glezniecību.

2. augusts Svētais Euzēbijs no Vercelli Priesteris

Svētais Euzēbijs piedzima Sardīnijā (Itālijā) IV gs. sākumā. Ieguvis izglītību Romā, viņš kļuva par priesteri un 345. gadā tika iecelts par Vercelli pirmo bīskapu. Bīskaps Euzēbijs bija dedzīgs Kristus mācības aizstāvis pret ariāņu maldiem.

4. augusts Svētais Jānis Marija Vianejs Priesteris (piemiņas diena)

Šis svētais (1786-1859) piedzima Francijā, Lionas tuvumā. 1815. gadā viņš kļuva par priesteri un 1818. gadā tika iecelts par Arsas draudzes prāvestu, un kalpoja tur līdz mūža beigām. Viņa kalpojumam piemita patiesa dedzība. Vadīdams draudzi, prāvests sniedza palīdzību nabadzīgajiem, apmeklēja draudzes locekļus mājās, garas stundas pavadīja lūgšanās un biktskrēslā. Kad 1827. gadā prāvests dibināja patversmi nabagiem un bāreņiem, Dieva palīdzība nāca pat brīnumainā veidā. Svētajam prāvestam bija arī Dieva dota spēja ieskatīties cilvēku sirdsapziņā un pagātnes un nākotnes notikumos. Viņa dedzīgās dzīves, īpašo spēju un cildeno tikumu dēļ ļaudis, vēl dzīvam esot, savu prāvestu sauca par svēto.
Svētais Arsas prāvests ir visu prāvestu debesu aizbildnis.

6. augusts – KUNGA PĀRVEIDOŠANĀS (svētki)

8. augusts Svētais Dominiks Priesteris (piemiņas diena)

Svētais Dominiks (ap 1170-1221) piedzima cienījamā Kastīlijas (Spānijā) pilsoņu ģimenē. 14 gadu vecumā Dominiks iestājās Valensijas Augstskolā, kur studēja teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīvesveidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem un Svēto Rakstu skaidrojumiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīvesveidu.

Apzinādamies, ka tautai ir nepieciešami svēti priesteri un ticības patiesību izskaidrošana, Dominiks dibināja Sprediķotāju ordeni, kas parasti tiek dēvēts sava dibinātāja vārdā. Pats Dominiks izstrādāja sava ordeņa regulu. 1216. gadā pāvests Honorijs III deva Baznīcas svētību tā dibināšanai. Dominiks daudz ceļoja, atvērdams jaunus klosterus. Ordenis ātri izplatījās visās katoliskajās zemēs, un tam bija liela loma Baznīcas uzplaukumā.
Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.

9. augusts Svētā Terēze Benedikta no Krusta (Edīte Šteina) Jaunava un mocekle, Eiropas līdzaizbildne (svētki)

Edīte Šteina piedzimst 1892. gada 12. oktobrī Vācijas ebreju ģimenē, kurā valda spēcīgas judaisma tradīcijas. Ar lieliskām sekmēm viņa studē filozofiju un nododas patiesības meklējumiem. Edīti Šteinu ļoti iespaido svētās Terēzes no Avilas dzīves apraksts, kuru izlasot, viņa pieņem Jēzu Kristu kā vienīgo patiesību. 1933. gada 14. oktobrī, svētās Terēzes svētkos, Edīte Šteina iestājas Ķelnes karmela klosterī, saņemot māsas Terēzes Benediktas no Krusta vārdu. 1942. gadā viņa tiek nogalināta Aušvicas koncentrācijas nometnes gāzes kamerā. Terēze Benedikta no Krusta ir kanonizēta 1998. gada 11. oktobrī. Pāvests Jānis Pāvils II viņu ir pasludinājis par Eiropas līdzaizbildni.

10. augusts Svētais Laurencijs Diakons un moceklis

Svētais Laurencijs pāvesta Siksta II uzdevumā pārraudzīja Baznīcas īpašumus un rūpējās par nabagiem. 258. gadā, četras dienas pēc pāvesta nogalināšanas, tiek apcietināts arī Laurencijs. Viņš iedrošina izmisušos kristiešus, ka par pacietību un uzticību Kristum mocību laikā viņi tiks atalgoti ar mūžīgu Dieva redzēšanu. Kad Laurenciju izsauc pie Romas prefekta, kurš liek atdot Baznīcas dārgumus, viņš atbild, ka Baznīcai tiešām esot dārgumi, kādu ķeizaram nav, un apsola tos parādīt. Laurencijs atgriežas ar lielu pulku nabagu un kropļu, sacīdams: lūk, Baznīcas dārgumi, par kuriem ķeizaram turpmāk jāgādā, kā to darījis viņš. Nežēlīgo mocību laikā svētais Laurencijs ir parādījis tādu varonību, ka daži no viņa mocītājiem kļuva par kristiešiem.

11. augusts Svētā Klāra Jaunava

Svētā Klāra (1193-1253) nāca no Asīzes (Itālijā), no bagātas un ticīgas ģimenes. Jau agrā jaunībā meitenē atklājās liela Dieva un cilvēku mīlestība. Uzzinājusi, ka svētais Francisks ir nodibinājis savu klosteri, arī Klāra nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Viņa nepiekrita vecāku nodomātajām laulībām un slepus devās pie Franciska. Klāra kļuva par priekšnieci jaunam sieviešu klosterim, kura iemītnieces dzīvoja tam laikam nepieredzēti stingrā nabadzībā un paklausībā.

13. augusts Svētais Ponciāns un svētais Hipolīts

SV. PONCIĀNS, pāvests un moceklis
Svētais Ponciāns (III gs.) kļuva par pāvestu 235. gadā. Imperators Maksimiāns kristiešu vajāšanu laikā izsūtīja pāvestu Ponciānu uz Sardīnijas salu, kur viņš arī mira.
Svētais Ponciāns ir apbedīts Kaliksta katakombās.
SV.HIPOLĪTS, priesteris un moceklis
Sv. Hipolīts (III gs.) bija ievērojams sava laika teologs un Baznīcas rakstnieks. Pāvesta Kaliksta laikā Hipolīts novērsās no Baznīcas un nostājās opozīcijā pāvestam, tomēr izsūtījumā Sardīnijas salā samierinājās ar Baznīcu, kļuva par svētu gandarītāju un mira mocekļa nāvē.
Hipolīta mirstīgās atliekas ir apglabātas Romā. Svētos mocekļus Ponciānu un Hipolītu Baznīca godina jau kopš IV gadsimta sākuma.

14. augusts Svētais Meinards un svētais Maksimiliāns Marija Kolbe

SVĒTAIS MEINARDS, bīskaps, Latvijas aizbildnis

Svētais bīskaps Meinards bija Latvijas apustulis. Viņš ieradās Livonijā XII gs. 70.-80. gados. Meinards nodibināja Ikšķiles diecēzi un Rīgas arhidiecēzi. Ikšķilē tika uzcelta pirmā mūra baznīca Latvijā. 1186. gadā Brēmenē Meinards tika iesvētīts par Ikšķiles bīskapu. Jaunievēlētais bīskaps ar cieņu izturējās pret vietējo iedzīvotāju tradīcijām, iemācījās viņu valodu, rūpējās par jaunu priesteru audzināšanu. Bīskaps Meinards nekad nelietoja vardarbību savā kalpojumā, bet vienmēr bija miera apustulis.

2000. gada 20. augustā pie Ikšķiles baznīcas drupām salā, kas nosaukta svētā Meinarda vārdā, tika svinīgi atklāta svētvieta viņa godam.

SVĒTAIS MAKSIMILIĀNS MARIJA KOLBE, priesteris un moceklis
Svētais Maksimiliāns Marija Kolbe (1894-1941) bija poļu franciskāņu mūks, kurš ieslodzījumā izvēlējās brīvprātīgi mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā. 1982. gadā pāvests Jānis Pāvils IIKolbi kanonizēja un atzina par „mūsu grūtā gadsimta svēto aizbildni”.

16. augusts Svētais Stefans no Ungārijas un Svētais Rohs

SV. STEFANS NO UNGĀRIJAS
Svētais Stefans no Ungārijas (ap 969-1038) ir pirmais Ungārijas ķēniņš, kurš pieņēma kristietību. Ar savām lūgšanām un gandarīšanu viņš ir izlūdzis visas Ungārijas atgriešanos kristīgajā ticībā. Svēto Stefanu no Ungārijas piemin arī kā dedzīgu žēlsirdības darbu atbalstītāju – viņš ir rūpējies par grūtdieņiem, dibinājis jaunus klosterus, patversmes un skolas.

SV. ROHS
Sv. Rohs, arī sv. Roko (ap 1295-1327), tiek īpaši godināts kā aizbildnis mēra vai citu epidēmiju laikā.

19. augusts Svētais Jānis Ēds Priesteris

Svētais Jānis Ēds (1601-1680), Normandijas (Francijā) zemkopju dēls, jau dzīves laikā tika dēvēts par sava laikmeta brīnumu. Kļuvis par priesteri, par spīti vājajai veselībai Jānis Ēds ceļoja no vietas uz vietu, sludinādams ticības patiesības, stiprinādams un izglītodams priesterus, aicinādams klostermāsas uz dedzīgām lūgšanām par grēcinieku atgriešanos. Laikā, kad mēra dēļ baznīcas bija pustukšas, pie Jāņa Ēda kanceles un biktskrēsla plūda cilvēki no plašas apkārtnes.

20. augusts Svētais Bernards Abats un Baznīcas mācītājs (piemiņas diena)

Svētais Bernards (1090-1153) piedzima Dižonas (Francijā) tuvumā virsnieka ģimenē. Jaunībā Bernards tika sabiedrības apbrīnots savu labo sekmju, tikumu, ārējās pievilcības, talantu, augstās kārtas un bagātības dēļ. Taču Bernards nemeklēja pasaulīgu godu, bet izvēlējās mūka dzīvi. Kopā ar saviem četriem brāļiem un divdesmit septiņiem citiem bagātiem un izglītotiem puišiem viņš iestājās cisterciešu ordenī. Pēc dažiem gadiem Bernardam jau tika uzticēta jauna klostera dibināšana. Kopā ar divpadsmit brāļiem viņš iekopa jaunā klostera apkārtni, un vieta tika nosaukta par Gaismas ieleju (Klervo), bet pats klostera abats iemantoja Bernarda no Klervo vārdu. Klervo klosteris kļuva par ievērojamu svētceļojumu vietu un mājvietu vairāk nekā 700 brāļiem.
Bernards ir bijis padomdevējs kā laicīgiem, tā garīgiem līderiem, dedzīgs Baznīcas mācības sludinātājs un likumīgā pāvesta Inocenta II aizstāvis. Līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi svētā Bernarda raksti, garīgās dziesmas un lūgšanas.

21. augusts Svētais Pijs X Pāvests

Pijs X, īstajā vārdā Džuzepe Sarto, piedzima 1835. gadā, Riezes ciemā, Venēcijas provincē, Itālijā. Viņa tēvs bija ciema ziņnesis un pastnieks. Jāzeps bija apdāvināts zēns, labi mācijās skolā, bija ar veselīgu humoru, un savas saticīgās dabas dēļ, bija ļoti iecienīts skolas biedru pulkā. Jau no agrās bērnības iegūtā reliģiskā audzināšana un reliģiskā atmosfēra mājās zēnu pamudināja izvēlēties grūto priesterības ceļu. Par priesteri viņu iesvētīja 23 gadu vecumā. Pirmā kalpošanas vieta – nabadzīgā Tombolo apvidū. Vēlāk viņš kalpoja kā prāvests Salzano draudzē, pievēršot lielu uzmanību karitātes un katehizācijas darbam. Tad kļuva par Trevizo kanoniķi un garīgā semināra rektoru. 1884. gadā viņš kļuva par Mantusas bīskapu. Veicot draudžu vizitācijas bez oficiālām sagaidīšanām, sasaucot konferences, sprediķojot, dodot padomus un meklējot atpalicības iemeslus, deviņu gadu garumā bīskapija kļuva aktīvākā no visām.

1892. gadā pāvests Leons XIII viņu iecēla par kardinālu un Venēcijas patriarhu. Viņš izcēlās ar vienkāršību, cēlsirdību un dedzību, nemeklēja nekādas dzīves ērtības un materiālos labumus. Viņa ierosmē Venēcijā nodibinājās strādnieku kooperatīvi, skolas, tika celtas strādnieku mājas utt.

1903. gadā pēc pāvesta Leona XIII nāves visi domāja, ka jaunais pāvests būs slavenais kardināls Rampolla, bet konklāva laikā Krakovas kardināls Puzina paziņoja citiem kardināliem, ka Austrijas ķeizars Francis Jāzeps esot uzlicis savu aizliegumu Rampollas kandidatūrai. Kardināli bija pret šādu aizliegumu, bet Rampolla pats noņēma savu kandidatūru. Tad pec 4 vēlēšanu reizēm par pāvestu tika ievēlēts kardināls Jāzeps Sarto. Pakļaujoties Dieva gribai, viņš sāka valdīt baznīcu kā Pijs X.

Pirmais darbs, ko viņš, kā pāvests veica bija konstitūcijas „Commissum nobis” izdošana. Ar to viņš darīja galu visām laicīgo varu privilēģijām attieksmē pret pāvestu vēlēšanām: tie vairs nedrīkstēja jauna pāvesta vēlēšanās iejaukties ne ar saviem ieteikumiem, ne ar aizliegumiem, ne citādā veidā. Pāvestu drīkstēja vēlēt tikai kardināli. Viņš nokārtoja saspīlētās attiecības starp Itālijas valsti un Baznīcu.
Viņa devīze bija „Visu atjaunot Kristū!”.

23. augusts Svētā Roze no Limas Jaunava

Svētā Roze no Limas (1586-1617) jau bērnībā smagi strādā, lai palīdzētu saviem trūkumā nonākušajiem vecākiem. Meitene izjūt lielu mīlestību uz Dievu un lūgšanās stiprina savu kristīgo ticību. Viņa iestājas svētā Dominika trešajā ordenī un dzīvo kā dedzīga gandarītāja.

24. augusts Svētais apustulis Bartolomejs (svētki)

Svētais Bartolomejs bija viens no Kristus izraudzītajiem apustuļiem. Viņš apliecināja savu ticību mocekļa nāvē – Bartolomeja mocītāji viņam dzīvam novilka ādu. Apustuļa izmocītajai miesai miera vieta ir dota Romā, kur ir uzcelta baznīca viņa godam.
25. augusts Svētais Ludvigs un svētais Jāzeps no Kalasantas
SV. LUDVIGS (1214-1270), Francijas karalis, par savas dzīves uzdevumu uzskatīja Dieva goda aizstāvēšanu. Savas valdīšanas laikā viņš rūpējās par mieru, par tautas laicīgo labumu un garīgu izglītošanu.

SV. JĀZEPS NO KALASANTAS (1557-1648), priesteris, nāk no Aragonijas. Šis svētais priesteris ir dibinājis mācību un audzināšanas iestādes nabadzīgiem bērniem. Savu pašaizliedzību un uzupurēšanās garu viņš ir pierādījis arī mēra laikā, apkopdams slimniekus un apbedīdams mirušos.

27. augusts Svētā Monika (piemiņas diena)

Svētā Monika (331-387), bīskapa un Baznīcas mācītāja svētā Augustīna māte, piedzima Tagastā (Āfrikā) kristiešu ģimenē. Jaunībā viņa tika izprecināta bagātam Romas valsts ierēdnim Patrīcijam. Viņš savu dzīvi nodzīvoja kā pagāns un tikai pirms nāves pieņēma kristīgo ticību. Patrīcijs agri mira un atstāja Moniku vienu ar trīs bērniem. Monika vēlējās bērnus izaudzināt par labiem kristiešiem, tomēr viņas dēls Augustīns jaunības gados izrādīja nepatiku pret mācībām, ļāvās netikumiem un neticībai. Monika dienām un naktīm lūdzās par Augustīna atgriešanos. Tikai mūža pēdējā gadā viņa piedzīvoja dēla apņemšanos pilnīgi mainīt savu dzīvi. Monika mira, pirms nāves atgādinādama bērniem par gaidāmo satikšanos Dieva Valstībā un pieteikdama nekad neaizmirst lūgšanas spēku.
1430. gadā svētās Monikas mirstīgās atliekas tika pārapbedītas svētā Augustīna baznīcā Romā.

28. augusts Sv. AugustīnsBīskaps un Baznīcas mācītājs (piemiņas diena)

Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas pārstāvjiem ir Aurēlijs Augustīns (354-430).

Viņš dzimis nelielā Ziemeļāfrikas pilsētā Tagestē neievērojama ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš gūst savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apgūst retorikas māku Kartāgā. Augustīna izglītība pilnībā veidojas uz latīņu kultūras pamata. Lielu ietekmi uz viņu atstāj Romas politiskā darbinieka un filozofa Cicerona uzskati. Šajā laikā viņš zaudē ticību un sāk izlaidīgu dzīvi. Augustīna izziņas ceļš iet cauri dažādiem filozofijas virzieniem — maniheismam, skepticismam, materiālismam, platonismam, neoplatonismam. Visu dzīvi viņš ar dedzību cenšas rast atbildi uz jautājumu par labo un ļauno. Kādu laiku strādājis par pasniedzēju Tagastā, Kartāgā, 383. gadā Augustīns dodas pasniegt retoriku Romā. Kādu laiku viņš māca retoriku Milānā. Šis ir intensīvu patiesības meklējumu laiks, kurā viņš cīnās ar miesas kaislībām.

Beidzot Milānā Augustīns satiek bīskapu Ambroziju, kura sprediķi viņu dziļi uzrunā. Dieva žēlastība un mātes Monikas gadiem ilgās lūgšanas un asaras par savu dēlu gūst uzvaru. 387. gada Lieldienu priekšvakarā Augustīns saņem kristības sakramentu un uztic savu dzīvi Dievam. Atgriezies Āfrikā, viņš savā dzimtajā pilsētā Tagestē dibina reliģisku brālību un drīz vien kļūst par Hiponijas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavada savu atlikušo dzīves daļu. Augustīna dzīvi un garīgos meklējumus ļoti ietekmējusi viņa māte – pārliecināta kristiete, vienkārša un visai pieticīgi izglītota sieviete, taču apveltīta ar pārsteidzošu garīgo spēku un rakstura stingrību. Mātes nelokāmā ticība kļūst par ceļvedi un paraugu arī Aurēlija Augustīna brīžiem pretrunīgajos, taču nerimtajos patiesības meklējumos. Viņš sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: „Grēksūdze”, „Par Trīsvienību” un „Par Dieva valstību”. Augustīns savā domāšanā saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa, gudrība var būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir mainījusies arī cilvēka griba. Lai pareizi izprastu cilvēku un pasauli, mums tā jāaplūko no kristīgās ticības redzes viedokļa. Cilvēka prātam ir jābūt „apgaismotam”.

Augustīns bija viens no tiem cilvēkiem, kurš uzdeva daudz jautājumu. Viņu var salīdzināt ar pieaugošu bērnu, kurš pastāvīgi uzdod jautājumus, gan sev, gan citiem, gan Dievam. Brīžiem tie pat varētu likties muļķīgi un nevajadzīgi, bet Augustīns arī caur tādiem jautājumiem nonāca pie dziļām patiesībam. Viņš patiesi bija tāds, kas meklēja un atrada. Ne velti Baznīca viņu izsludināja par Baznīcas mācītāju, un būtu jābrīnās, ja viņš savos meklējumos nebūtu arī aizskāris jautājumu par brīvo gribu. Viņa sarakstītajā „Grēksūdzē” varam lasīt: „Mani cēla pie Tavas gaismas tas, ka es zināju, ka man ir griba, ka zināju, ka dzīvoju. Kad es ko gribēju vai negribēju, es skaidri zināju, ka neviens cits, bet tieši es gribu vai negribu.”

Šis teksts skaidri norāda uz to, ka viņš zina, ka viņam ir brīvā griba, caur kuru viņam ir dota iespēja izvēlēties. Bet Augustīns nebūtu Augustīns, ja neuzdotu jautājumu: „Kāpēc tā (tas ir, brīvā griba) ir vajadzīga?” Ja cilvēka griba nebūtu brīva, nebūtu ne nopelnu, ne arī soda. To apstiprina arī sv. Hieronīms sakot: „Kur nepieciešamība, tur nav atlīdzības.” To, ka cilvēka griba ir brīva, nerunā tikai Augustīns un Hieronīms. Arī Svētajos Rakstos mēs varam lasīt Kunga sacīto: „Redzi, es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” Tas skaidri mums norāda, ka Kungs dod izvēlēties. Tāpat par gribas brīvību runā psiholoģija: „Gribas brīvība ir tā, kas dara cilvēku pārāku par dzīvnieku.” Var minēt arī Baznīcas nostāju šajā jautājumā: „Cilvēka griba paliek brīva, arī kad iedarbojas sekmīgās žēlastības; to ietekme nav tāda, ka griba to nespētu atraidīt.” Šīs dogmas pamatojumā tika izmantots citāts no Sv. Augustīna grāmatas „Par žēlastību un brīvību”. Tev nepalīdzot, Dievs tevi ir radījis, bet Viņš nedarīs tevi taisnu bez tavas palīdzības.
Savas dzīves beigās Augustīns atspēko maniheisma domu par labā un ļaunā pirmavotiem, mācot, ka vienīgais pirmsākums ir Dievs un ļaunums ir būt no Viņa šķirtam.

Svētais Augustīns, viens no lielākajiem katoļu Baznīcas teologiem, ir atzīts par Baznīcas mācītāju.

3. septembris Svētais Gregors Lielais Pāvests un Baznīcas mācītājs

Pāvests Gregors Lielais (ap 540-604) nāca no ievērojamas romiešu ģimenes, kas ļāva dēlam saņemt labu izglītību un sasniegt augstu stāvokli valsts dienestā. Tomēr Gregors neatrada piepildījumu ne slavā, ne bagātībā. Viņš šķīrās no pasaulīgās dzīves, izdalīja mantu nabagiem, ierīkoja uz savas zemes sešus benediktīniešu klosterus un arī pats kļuva par šī ordeņa mūku. Drīz viņš tika iecelts par klostera abatu, vēlāk pildīja pāvesta sūtņa pienākumus Konstantinopolē un guva lielu atzinību. Pēc atgriešanās Romā Gregors strādāja par pāvesta Pelagija II sekretāru un pēc viņa nāves kļuva par visas katoliskās Baznīcas galvu. Pāvests Gregors Lielais dedzīgi sludināja Dieva vārdu pagāniem un rūpējās par liturģiju, īpašu uzmanību pievēršot Baznīcas dziedājumiem.
Gregors Lielais ir sarakstījis daudz teoloģisku darbu un risinājis morāles jautājumus. Savu rakstu dziļā satura dēļ viņš ir atzīts par Baznīcas mācītāju.

5. septembris Svētīgā māte Terēze no Kalkutas

1910. gada 26. augustā Skopjē, Dienvidslāvijā, kādā albāņu izcelsmes ģimenē pasaulē nāca Agnese Ganksa Bojakshiu, kura vēlāk striicināja pasauli ar savu uzticīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Astoņpadsmit gadu vecumā meitene iestājās Loreto Dievmātes māsu kongregācijā Īrijā un tika nosūtīta noviciātā uz Indiju, kur gandrīz divdesmit gadus strādāja paar skolotāju Kalkutā. Arvien vairāk jauno māsu satrieca tuvējo nomaļu iedzīvotāju šokējošais trūkums, līdz pamazām viņa saprata, ka tās vieta ir „starp pašiem nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem, starp vismazākajiem no Kristus brāļiem”. Divus gadus viņa gaidīja pāvesta Pija XII atļauju atstāt savu kongregāciju, lai beidzot 1948. gadā dzīvi pilnīgi veltītu tiem, kuriem nepieder nekas. Ģērbusies vienkāršā kokvilnas sari, Terēze devās Kalkutas ielās, lai būtu kopā ar nabagiem. Viņa vēlējās veidot kongregāciju, kas tiem kalpotu. 1950. gadā Terēze saņēma Baznīcas atļauju dibināt Žēlsirdības Misionāru kongregāciju. Bez nabadzības, šķīstības un paklausības solījumiem māsas tajā saliek vēl ceturto – brīvi un no visas sirds kalpot Kristum nabadzīgākajos no nabadzīgajiem. 1954. gadā viņa atvēra pirmo patversmi mirstošajiem.

9. septembris Svētais Pēteris Klavers Priesteris

Sv. Pēteris (Pedro) Klavers (1580-1654) bija spāņu jezuīts un misionārs, melno vergu apustulis.

Tēva Pedro Klavera beatifikācijas process sākās 1658. gadā. Viņu beatificēja pāvests Pijs IX 1850. gada 16. jūlijā. Savukārt, pāvests Leons XIII 1888.gada 15. janvārī viņu pasludināja par svēto, bet 1896.gada 7. jūlijā – par misionāru aizbildni melno cilvēku vidū.

13. septembris Svētais Jānis Hrizostoms Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Jānis Hrizostoms (ap 349-407) piedzima Sīrijā (Antiohijā). 20 gadu vecumā Jānis pieņēma kristību. Viņš iepazina laicīgās pasaules dzīvi, bet nepiesaistījās tai. 374. gadā svētais pievienojās vientuļniekiem Antiohijas dienvidu kalnājos, tomēr viņa veselība bija pārāk vāja vientuļnieka dzīvei un viņš atgriezās pilsētā. 386. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri un kļuva par spēcīgu un tautas mīlētu sprediķotāju. 397. gadā svētais Jānis Hrizostoms kļuva par Konstantinopoles bīskapu.

14. septembris SVĒTĀ KRUSTA PAGODINĀŠANA (svētki)

Saskaņā ar Baznīcas tradīciju Svēto krustu, pie kura nomira Jēzus, atrada imperatora Konstantīna māte svētā Helēna. Piedzīvojusi, kā viņas dēls liek nogalināt savu otro sievu, kura bija nonāvējusi viņa dēlu no pirmās laulības, Helēna gandarīšanai dodas svētceļojumā uz Jeruzālemi. Pilsēta ir imperatora Adriana izpostīta, Helēnu sagaida vien drupas. Tomēr saņemtās atklāsmes un vietējo cilvēku padomi Ļauj Helēnai atrast vietu, kur gadiem ilgi apraksts zemē bija glabājies Kunga krusts. Vairāki brīnumi apstiprina Krusta autentiskumu. Pateicībā Dievam par saņemto žēlastību Helēna liek Jeruzālemē, Krusta atrašanas vietā, uzcelt baziliku, kurā noglabā daļu relikvijas. Otra daļa tiek nogādāta Konstantinopolē, trešā – Romā, kur tā glabājas Krusta godam uzceltā baznīcā Laterāna tuvumā.
335. gada 13. septembrī, trīsdesmitajā gadadienā pēc Svētā krusts atrašanas, imperators Konstantīns sapulcināja Baznīcas Tēvus uz divu baziliku iesvētīšanu Jeruzālemē. Nākamajā dienā, 14. septembrī, Jeruzālemes bīskaps pirmo reizi parādīja Svētā Krusta relikviju klātesošajiem pagodināšanai. Baznīcas tēvi nozīmēja 14. septembri par Svētā Krusta Pagodināšanas dienu, kas ik gadus svinama Baznīcā.
Krusta Pagodināšanas svētkiem ir arī dziļi biblisks pamats. Levītu grāmatā ir aprakstīts, kā Kungs runā ar Mozu, sakot: “Septītā mēneša desmitā diena būs Salīdzināšanas diena, Jom Kipūr svētki. Piecpadsmitajā šī paša mēneša dienā būs Nometņu svētki, septiņas dienas ilgi, Kunga godam.” (sal. Lev 23, 27.34) Salomons izvēlējās šos svētkus, lai svinētu Tempļa iesvētīšanu. (1 Ķēn 8, 2.25) Savukārt vēstule ebrejiem skaidro Kristus Upuri saistībā ar Salīdzināšanas dienas liturģiju. (Ebr 9, 6-12) Un tieši Nometņu svētku dienā Jēzus uzstājoties sauca: “Kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jņ 7, 37) Kristus atdeva sevi par Upuri uz krusta pasaules pestīšanai. Krusts kristiešiem ir cerības zīme nonākšanai apsolītajā Valstībā, tāpat kā jūdi Nometņu svētkos apliecināja cerību nonākt Apsolītajā zemē.
Paradīzē koks Ādamam nesa nāves augli, savukārt, Krusta koks mums dāvā dzīvības augli – Kristu, kurā mums ir pestīšana, dzīvība un augšāmcelšanās.

16. septembris Svētais Kornēlijs un svētais Cipriāns

SV. KORNĒLIJS, pāvests un moceklis
Svētais Kornēlijs (III gs.) tika iecelts par pāvestu 251. gadā. Viņš dedzīgi cīnījās par Baznīcas vienību. 253. gadā pāvesta pretinieki viņu izsūtīja trimdā, kur viņš palika līdz savai nāves stundai.

SV. CIPRIĀNS, bīskaps un moceklis
Svētais Cipriāns (210-258) kļuva par kristieti ap mūža vidu. Viņš tika iesvētīts par priesteri un izpelnījās tautas mīlestību savas daiļrunības un plašo zināšanu dēļ. 249. gadā viņš tika iecelts par Kartāgas bīskapu. Jaunais bīskaps dedzīgi kalpoja slimniekiem mēra laikā. Viņš tika nogalināts ķeizara Valeriāna kristiešu vajāšanās. Dzirdot savu nāves spriedumu, Cipriāns iesaucās: „Pateicība Dievam!”

17. septembris Svētais Roberts Bellarmīns Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Roberts Bellarmīns (1542-1621) piedzimst Itālijā, netālu no Florences, nabadzīgā daudzbērnu ģimenē. Jau bērnībā zēns parāda lieliskas spējas mācībās, labsirdību un dievbijību. Viņš mācās jezuītu skolā un 1560. gadā iestājas šajā ordenī. Roberts Bellarmīns studē teoloģiju Luvēnas Universitātē. Drīz viņa sprediķi gūst tādus panākumus, ka ļaudis pat no tālienes brauc tos klausīties. Pēc studiju beigšanas Roberts Bellarmīns kļūst par Luvēnas Universitātes profesoru, vēlāk viņš uzņemas ordeņa studējošās jaunatnes vadību. Pāvesta uzdevumā Roberts Bellarmīns strādā pie katehisma sagatavošanas. 1599. gadā pāvests Klements viņu nominē par kardinālu.
Svēto Robertu Bellarmīnu godina kā Baznīcas mācītāju.

18. septembris Svētais Staņislavs Kostka Mūks

Staņislavs Kostka (XVI gs.) nāk no Rostovas pie Pšasnišas (Polijā). Viņš mācās jezuītu vadītā ģimnāzijā. Audzinātāji agri pamana zēna īpašās spējas mācībās un intensīvo garīgo dzīvi. 1565. gadā Staņislavs smagi saslimst un saņem brīnumainu dziedināšanu. Viņš redz Dieva Māti ar Bērnu, kas tam atgriež veselību ar nosacījumu, ka viņš iestāsies jezuītu ordenī. Staņislavs kļūst par jezuītu mūku 1567. gadā Romā. Viņu raksturo garīgs briedums un dziļš lūgšanas gars. Tomēr neilgi pēc tam viņš saslimst ar malāriju un mirst.

Kad divus gadus pēc nāves tiek atvērts Staņislava Kostkas zārks, atklājas, ka viņa miesu nav skārusi satrūdēšana. 1726. gadā pāvests Benedikts XIII Staņislavu Kostku kanonizē. Polijā viņu godina kā bērnu un jauniešu aizbildni. 1962. gadā pāvests Jānis XXIII pasludina svēto Staņislavu Kostku par Polijas aizbildni.

19. septembris Svētais Januārijs Bīskaps un moceklis

Svētais Januārijs (III-IV gs.), bagātu Neapoles (Itālijā) pilsoņu dēls, bija Beneventes bīskaps, kas savu ticību apliecināja mocekļa nāvē.
20. septembris (piemiņas diena) Svētais Andrejs Kims Tegons un viņa biedri mocekļi Priesteris
XVII gs. Korejā dzima pirmā kristiešu draudze, ko dibināja un līdz 1836. gadam, kad Korejā slepeni ieradās pirmie franču misionāri, arī vadīja daži dedzīgi laji. Šī draudze tika vajāta 1839., 1846. un 1866. gadā. Vajāšanu laikā tika nogalināti 103 cilvēki, viņu vidū arī svētais Andrejs Kims, priesteris un dedzīgs misionārs, kā arī septiņi citi priesteri, trīs bīskapi un laji, kas ar savām asinīm deva drosmi un auglību Korejas Baznīcai.

21. septembris Svētais apustulis un evaņģēlists Matejs (svētki)

Muitnieks Matejs bija viens no divpadsmit Kristus izvēlētajiem apustuļiem un viens no četru Evaņģēliju autoriem. Mateja Evaņģēlijā īpaši atklājas saistība starp Veco un Jauno Derību, viņš uzsver, ka Kristus ir Vecajā Derībā Dieva apsolītais un praviešu sludinātais Mesija.

Matejs sludināja Kristus mācību vispirms Palestīnā, tad Sīrijā un Etiopijā. Apustulis un evaņģēlists Matejs mira Etiopijā mocekļa nāvē.

23. septembris Svētais tēvs Pio no Pjetrelčinas Priesteris un mūks (piemiņas diena)

Tēvs Pio, vecāku dotajā vārdā Frančesko Fordžione, (1887-1968) piedzimst Pjetrelčinā, Itālijas dienvidos. Viņš ir astotais bērns nabadzīgā ģimenē. Piecpadsmit ar pusi gadus vecs viņš iestājas kapucīnu klosterī Morkonē. Uzsākot noviciātu, jaunais brālis saņem vārdu Pio. Nākamajā gadā viņš saliek pirmos solījumus un pievēršas filozofijas studijām. Brāļa Pio garīgie vadītāji ir divi ievērojami klostertēvi – Benedetto un Agostino. 1910. gadā Pio tiek iesvētīts par priesteri Beneventes katedrālē. Vājā veselība liek jaunajam priesterim ilgāku laiku pavadīt ģimenē ārpus sava klostera. Tas ir garīgas nobriešanas laiks, kurā viņš mācās šķērsot pārbaudījumus, pilnībā paļaujoties uz Dieva gribu.

1916. gadā tēvs Pio tiek nosūtīts uz San Džovanni Rotondo klosteri. Divus gadus vēlāk viņš saņem Jēzus ciešanu stigmātus. Turpmāk tēvam Pio ir jāpacieš asiņojošo brūču sāpes, medicīniskās pārbaudes, ļaužu pūļi, Baznīcas autoritāšu piesardzības pasākumi, tomēr, neraugoties uz visiem pārbaudījumiem, viņš saglabā paklausību un pazemību. Tūkstošiem svētceļnieku ik gadus ierodas San Džovanni Rotondo, lai izsūdzētu grēkus un piedalītos tēva Pio svinētajā Svētajā Misē, jo šajā cilvēkā viņi atrod patiesu Dieva Žēlsirdības liecinieku, kurā deg mīlestība uz Dievu un cilvēkiem.

1940. gadā tēvs Pio liek uzsākt savas slimnīcas – Ciešanu atvieglošanas nama – celtniecību. Viņš, kurš tik labi pazīst fiziskas sāpes, vēlas, lai šajā vietā slimnieki saņemtu patiesi sirsnīgu uzņemšanu un vislabāko aprūpi. Slimnīca tiek atklāta 1956. gadā. Tēvs Pio ir dibinājis arī lūgšanu grupas, kas tagad izplatījušās visā pasaulē.

Tēvs Pio mirst 1968. gada 23. septembra rītā, saņēmis slimnieku sakramentu, pēc tam, kad svētceļnieku tūkstoši trīs dienas bija svinējuši viņa stigmatizācijas piecdesmito gadskārtu. 1999. gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludina tēvu Pio par svētīgo, 2002. gada 16. jūnijā – par svēto.

Tēvs Pio bija īsts svētā Franciska dēls – savā dzīvē viņš izdzīvoja Kristus ciešanas, bija dziļš lūgšanu cilvēks, vienmēr paklausīgs, prieka un cerības pilns, žēlsirdīgs un izprotošs pret visiem; patiess Kunga Jēzus Kristus liecinieks pasaulei.

26. septembris Svētais Kozma un svētais Damiāns Mocekļi , Svētīgais pāvests Pāvils VI

Kozma un Damiāns bija brāļi, kuriem Svētais Gars bija devis īpašu dziedināšanas dāvanu. Savu ticību abi brāļi apliecināja mocekļu nāvē. Baznīcas tradīcija liecina, ka arī pie svēto brāļu kapa ir notikušas daudzas brīnumainas dziedināšanas.
Pāvests Pāvils VI (Giovanni Battista Montini) ir dzimis 1897. gada 26. septembrī Itālijā, Končezio ciemā, Lombardijas apgabalā. Miris 1978. gada 6. augustā. Par pāvestu kļuvis 1963. gada 21. jūnijā.

27. septembris Sv. Vincents no Paula Priesteris

Svētais Vincents (1581-1660) piedzimst Francijas dienvidos nabadzīgā zemnieku ģimenē. Viņš mācās kādā franciskāņu klosterī, tad – Tulūzas Akadēmijā. Vincentu iesvēta par priesteri 1600. gadā. Dažus gadus vēlāk viņš savas apdāvinātības dēļ kļūst par karalienes kapelānu un izmanto savu stāvokli žēlsirdības darbu organizēšanai. Svētais Vincents no Paula dibina priesteru-misionāru ordeni, kā arī žēlsirdīgo māsu ordeni. Brāļu galvenais uzdevums ir vienkāršās tautas izglītošana, savukārt māsas velta sevi karitatīvam darbam – strādā slimnīcās, patversmēs, apmeklē slimniekus mājās, palīdz cietējiem. Viņu darbs liek pamatus daudzām šodienas karitatīvajām organizācijām.

28. septembris Svētais Venceslavs un Svētais Laurencijs Ruizs un viņa biedri

SV. VENCESLAVS, moceklis
Svētais Venceslavs bija Čehijas karalis, kura valdīšanas laikā kristīgā ticība uzplauka visā valstī. Karaļa augstais stāvoklis viņam netraucēja pašam aprūpēt slimniekus un palīdzēt nabagiem. 935. gadā svētais Venceslavs mira no sava brāļa, kristīgās ticības pretinieka, zobena.

SV. LAURENCIJS RUIZS UN VIŅA BIEDRI, mocekļi
Sv. Laurencijs Ruizs (1600-1637) ir pirmais filipīniešu svētais. Viņš piedzima Filipīnās, kā zēns kalpoja pie altāra, bet vēlāk kopā ar misionāriem devās uz Japānu, kur tieši bija sākušās kristiešu vajāšanas. Viņš tika arestēts, spīdzināts un, atsakoties atstāt Japānu un atteikties no Kristus, tika nomocīts. Pirms nāves viņš esot sacījis klātesošajiem: „Esmu katolis un no sirds pieņemu nāvi Kunga dēļ; pat ja man būtu tūkstotis dzīvju, es tās visas upurētu Viņam.”

29. septembris SV. ERCEŅĢEĻI MIĶELIS, GABRIĒLS UN RAFAĒLS (svētki)

30. septembris Svētais Hieronims Priesteris un Baznīcas mācītājs

Svētais Hieronims (ap 340-420) piedzima Romas provinces Stridonas pilsētā turīgā kristiešu ģimenē. Pēc studiju beigām Hieronims sāka dziļāk pētīt Svētos Rakstus, un viņā dzima aicinājums sevi pilnīgi veltīt Dievam. Četrus gadus viņš dzīvoja ļoti stingru gandarītāja dzīvi pie mūkiem Palestīnā, kur studēja Svētos Rakstus un ebreju valodu.
Svētais Hieronims ir tulkojis Veco Derību no ebreju valodas, ir labojis Jaunās Derības tulkojumu, kā arī atstājis plašus Svēto Rakstu komentārus. Viņš ir atzīts par Baznīcas mācītāju.

1. oktobris Svētā Terēze no Bērna Jēzus Jaunava un Baznīcas doktore (piemiņas diena)

Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga bija visstingrākās observances “Baskājaino karmelītu” ordeņa māsa. Šis ordenis savu nosaukumu bija ieguvis pateicoties Palestīnas svētā Karmela kalna vientuļniekiem, kas, dzīvojot pastāvīgā klusēšanā un stingrā gandarē, aizlūdza par pasauli. Mazā Terēze ir viena no aizkustinošākajām un maigākajām svētajām. Marija Franciska Terēze Martina piedzima 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Normandijā. Gan viņas māte, gan tēvs jaunības dienās bija ilgojušies pēc kontenplatīvās klostera dzīves, bet abi tika atraidīti. Pirmās dziļākās sāpes mazo meiteni skāra, kad viņas vecākā māsa Paulīne nolēma iestāties Lizjē Karmelā. Pēc mātes agrās nāves Paulīne bija Terēzes “māmiņa”. Toreiz Terēze smagi saslima, bet pateicoties Marijas aizlūgumam, drīz vien izveseļojās. 14. gadu vecumā arī Terēze lūdza, lai viņu uzņem Karmelītu ordenī. Ne vietējais bīskaps, ne pāvests Leons XIII, pie kura viņa bija devusies kopā ar tēvu, šādu atļauju nedeva. Tomēr debesis uzklausīja viņas lūgšanas, un jau pēc gada viņa saņēma plīvuru. Jau tad viņa nesa sevī nāvīgās slimības iedīgļus. Tikai deviņus gadus šī trauslā meitene pavadīja pie karmelītēm. Pēc garas, sāpju pilnas un klusā pacietībā panestas slimības Dievs viņu pieņēma pie sevis mūžībā.

2. oktobris SV. SARGEŅĢEĻI (piemiņas diena)

Svēto erceņģeļu svētki (29. septembrī) mums atklāj eņģeļu kalpojuma būtību – slavēt Dievu un dziedāt Viņa godam. Arī šīsdienas Svētās Mises ievada un Komūnijas dziesmas turpina slavēt Dievu, visas radības pirmcēloni. Tomēr sargeņģeļu piemiņas diena atgādina vēl kādu būtisku eņģeļu uzdevumu – “savā brīnišķīgajā apredzībā Kungs Dievs ir sūtījis savus eņģeļus, lai viņi mūs sargātu” (Svētās Mises ievad¬lūgšana). Vecā Derība bieži runā par eņģeļu parādīšanos, piemēram, vadot patriarhus viņu tālajos ceļojumos vai sargājot Dieva tautu ceļā uz Apsolīto zemi. 90. psalms mūs aicina pateikties par to, ka Dievs ir devis savam eņģelim pavēli mūs sargāt visos ceļos, lai mēs nesavainotu kāju uz akmens. Arī Jēzus runā par eņģeļu klātbūtni, kas mums ir dāvāta.
Uzsverot bērnu lielo cieņu, Kungs apstiprina: “Viņu eņģeļi vienmēr redz mana Debesu Tēva vaigu.” Dieva Vārda iedrošināti, mēs lūdzam, lai Kungs mums dāvā žēlastību “vienmēr atrasties eņģeļu aizsardzībā, ar prieku dzīvot slavēšanas garā virs šīs zemes, lai vēlāk dziedātu eņģeļiem līdzi arī Debesu valstībā” (sal. Svētās Mises lūgšanas).
Mieram Tuvu

4. oktobris Svētais Asīzes Francisks (piemiņas diena)

Francisks (1181-1226) bija bagāta Asīzes (Itālijā) audumu tirgotāja dēls. Kad zēns nāca pasaulē, viņa tēvs bija devies darījumu braucienā uz Franciju. Māte nokristīja bērnu par Jāni, taču atgriezies tēvs viņu pārsauca par Francisku – par godu mātes dzimtenei Francijai.

Jaunībā Francisks daudz ceļoja, jautri pavadīja laiku draugu pulkā un sapņoja par karavīra gaitām. 1202. gadā viņš piedalījās karā starp Asīzi un Perudžu un tika saņemts gūstā. Pēc atbrīvošanas jauneklis smagi saslima. Izveseļojies viņš vēlreiz devās karā, tomēr drīz atgriezās, ļoti izmainījies. Lūgšanas laikā mazajā, pussagruvušajā svētā Damiāna baznīciņā Francisks dzirdēja Kristus balsi sev sakām: „Atjauno Manu namu, kas sabrūk!” Francisks nekavējoties sāka vākt naudu, lai samaksātu par vecās baznīcas atjaunošanu. Viņš pat pārdeva kādu auduma baķi no sava tēva veikala. Izcēlās strīds tēva un dēla starpā, un Francisks atteicās no sava mantojuma, atdeva pat drēbes, kas viņam bija mugurā, un par savu dzīves ceļa pavadoni izvēlējās „Nabadzības kundzi”. Viņš ubagoja naudu, lai spētu pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus, rūpējās par nabagiem un sprediķoja. Kad Franciskam pievienojās pirmie sekotāji, brāļi apmetās Porciunkulā. Viņi dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā, savas pazemības dēļ iemantojot apzīmējumu „mazākie brāļi”.

1209. gadā Francisks salika svētsolījumus, kas bija sākums franciskāņu ordenim. Tā vienkāršo regulu apstiprināja pāvests Inocents III.

Kopā ar svēto Klāru Francisks dibināja arī sieviešu ordeni, kā arī sastādīja norādījumus terciāriem – cilvēkiem, kuri vēlējās sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot pasaulē.

Francisks ir viens no tiem nedaudzajiem svētajiem, kurus ar Kristu vienojusi īpaša, pārdabiska saikne, dalība Kunga ciešanās. 1224. gadā viņš saņēma stigmātus – Kristus brūču zīmes.

5. oktobris Svētā Faustīne

Māsa Faustīne (1905-1938) ir poļu klostermāsa, kas dzīvoja 20. gadsimta sākumā un aizgāja mūžībā 1938. gadā, būdama 33 gadus veca. Kaut gan viņa skolā mācījās tikai nepilnus trīs gadus, tomēr savos vēstījumos runā par to, ka žēlsirdība ir svarīgākais Dieva aspekts, līdzīgi kā sv. Akvīnas Toms un sv. Augustīns to apliecina savos teoloģiskajos darbos.

Māsai Faustīnei parādījās Kristus. Pāvests Jānis Pāvils II apstiprināja māsas Faustīnes atklāsmju autentiskumu 1993. gadā, kad viņu beatificēja. Viņš labi pārzināja māsas Faustīnes dzīvi, jo bija veicis arhibīskapa pienākumus Krakovas diecēzē, kurā atrodas šīs svētās klosteris, viņš bija arī māsas Faustīnes beatifikācijas lietas postulators.
Jēzus vēsts, ko Viņš uzticēja māsai Faustīnei, ir ļoti vienkārša: „Stāsti pasaulei par manu bezgalīgo žēlsirdību! Lai Žēlsirdības svētki kļūst par atgriešanos un aizsardzību visām dvēselēm, īpaši grēciniekiem. Šajos svētkos es izliešu savas žēlsirdības okeānu pār tām dvēselēm, kas tuvosies manas žēlastības avotam.”

6. oktobris Svētais Bruno Priesteris

Svētais Bruno (ap 1035-1101) bija slavenu Ķelnes pilsoņu dēls. Viņš kļuva par Parīzes Universitātes profesoru, pēc tam pieņēma priesterības sakramentu un tika iecelts par kanoniķi un bīskapa kancleru. Nerazdams gandarījumu augstajos amatos, viņš devās vientulībā uz kādu tuksnešainu Dienvidfrancijas vietu. 1084. gadā svētais Bruno tur dibināja tā saukto kartūziešu ordeni, ko raksturo dziļa lūgšanas dzīve, vientulība un sevis pilnīga atdošana Dieva rokās.

9. oktobris Svētais Jānis Leonards un Svētais Dionīzijs un viņa biedri mocekļi

SV. JĀNIS LEONARDS (1541-1609), priesteris, piedzima Itālijā. Sludinot Dieva Vārdu, viņš vislielāko uzmanību veltīja bērniem, lai tiem iemācītu kristīgās patiesības. 1574. gadā Jānis Leonards nodibināja priesteru Dievmātes ordeni un tā dēļ pieredzēja daudz grūtību. Tomēr ar dedzību viņš pulcināja savus brāļus, aicinot piedalīties evaņģelizācijas darbā.
Baznīca savās lūgšanās piemin svēto Jāni Leonardu ar vārdiem: „Šis cilvēks ir izpildījis visu, ko Dievs viņam ir runājis…”

SV. DIONĪZIJS bija bīskaps. Ir ziņas, ka Dionīzijs III gs. vidū no Romas ieradās Gallijā un tika izraudzīts par Parīzes pirmo bīskapu. Viņš mira mocekļa nāvē kopā ar diviem klēra locekļiem.

14. oktobris Svētais Kaliksts I Pāvests un moceklis

Svētais Kaliksts I pēc izcelsmes bija romietis, dzimis kā vergs. Jaunībā pieredzējis daudz grūtību, viņš vēlāk tomēr ieguva brīvību. Pāvests Zefirīns viņu iesvētīja par diakonu. Pēc Zefirīna nāves Kaliksts pats kļuva par pāvestu un pārvaldīja Baznīcu līdz savai mocekļa nāvei 222. gadā. Viņa kalpojuma laiks pagāja, neatlaidīgi cīnoties ar dažādām maldu mācībām un bieži vien slēpjoties kristiešu vajāšanu dēļ.
Svētā Kaliksta vārdā ir nosauktas Romas lielākās katakombas.

15. oktobris Svētā Terēze no Avilas Jaunava un Baznīcas mācītāja (piemiņas diena)

Svētā Terēze no Avilas (1515-1582) nāk no Kastīlijas (Spānijā) aristokrātu ģimenes. Kad 1529. gadā nomirst viņas māte, meitene tiek nodota augustīniešu klostermāsu audzināšanā. Trīs gadus vēlāk viņai nākas klosteri pamest vājās veselības dēļ. Tomēr šajā laikā meitenes sirdī ir nobriedis aicinājums uz konsekrētu dzīvi. Tāpēc par spīti tēva neapmierinātībai 1533. gadā Terēze pirmoreiz iestājas Avilas karmelā – Iemiesošanās (Cilvēktapšanas) klosterī. Sliktā veselība liek Terēzei uz vairākiem gadiem atkal klosteri atstāt, tomēr 1540. gadā viņa tajā ieiet vēlreiz. Terēze neļaujas klosterī valdošajai pārāk brīvajai atmosfērai, viņa stingri ievēro klusās lūgšanas disciplīnu, lūgšanu laikā piedzīvojot mistiskus redzējumus. Terēzi skumdina mīlestības trūkums, un viņa nolemj dibināt citu klostera māju, kurā tiktu ievērota pirmā karmela regula.

1562. gadā Terēze saņem pāvesta atļauju un tiek dibināta pirmā baskāju karmelīšu klostera māja Avilā. Baskāju karmels atšķiras no nereformētā karmela ar to, ka māsām personīgi nepieder nekas, īpašu vietu ieņem klusā lūgšana, ir stingri noteikta nošķirtība no pasaules, māsas gūst iztikas līdzekļus, strādājot roku darbu. Savas dzīves laikā Terēze dibina vēl sešpadsmit baskāju karmelīšu klosterus, kā arī palīdz svētajam Jānim no Krusta 1568. gadā dibināt pirmo reformēto karmela klosteri brāļiem.

Savu garīgo pieredzi Terēze ir atstājusi sarakstītajās grāmatās, no kurām slavenākās ir autobiogrāfija „Dzīves grāmata”, „Ceļš uz pilnību”, „Iekšējā pils”.

1622. gadā Terēze no Avilas tiek kanonizēta. Viņa ir pirmā sieviete, kas tiek pieskaitīta Baznīcas mācītāju pulkam. Tas notiek 1970. gadā, pāvesta Pāvila VI pontifikāta laikā.

Svētā Terēze no Avilas ir izcila kontemplatīvās lūgšanas skolotāja. Klusās lūgšanas pieredze viņai ļāva sasniegt tādu vienotību ar Kungu, lai varētu sacīt: „Es zinu, ka Dievs ir, jo esmu Viņu satikusi.”

16. oktobris Svētā Jadviga (Hedviga) un svētā Margarita Marija Alakoka

SV. JADVIGA (HEDVIGA), mūķene

Svētā Jadviga (1174-1243) piedzima Bavārijā, firsta ģimenē. Pēc vecāku gribas viņa kļuva par Silēzijas hercoga Henrika sievu, tomēr arī valdnieka pilī dzīvoja dievbijīgi un gandarīšanas garā. Jadvigai piemita īpaša žēlsirdība pret nabagiem un slimajiem; viņa atbalstīja klosterus un baznīcas. Ģimenes dzīvē Jadviga bija kristīgas sievas paraugs, bet pēc vīra nāves kļuva par mūķeni pašas atvērtajā klosterī Trebnicā.

SV. MARGARITA MARIJA ALAKOKA, jaunava

Ar svētās Margaritas Marijas Alakokas (1647-1690) starpniecību Kungs Jēzus atklāja cilvēcei savu dievišķo Sirdi kā bezgalīgu žēlastības un pestīšanas avotu, aicinot cilvēkus gandarīt par Viņa Sirds ciešanām grēku dēļ. Margarita Marija veicināja Jēzus Sirds godināšanu un vēstīja pasaulei, ka tie, kas godinās Kunga žēlsirdīgo Sirdi, piedzīvos īpašu Dieva labvēlību un žēlastības.

17. oktobris Svētais Ignācijs no Antiohijas Bīskaps un moceklis (piemiņas diena)

Evaņģēlists Matejs raksta, ka mācekļi gāja pie Jēzus un jautāja: „Kā Tev šķiet, kas ir lielākais debesu Valstībā?” Un Jēzus, pasaucis bērnu, nostādīja to viņu vidū un sacīja: „Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesu Valstībā neieiesiet. Kas pats pazemosies kā šis bērns, tas ir lielākais debesu Valstībā.” (Mt 18,1-4) Ir saglabājusies tradīcija, kas vēsta, ka šis bērns bijis nākamais bīskaps un moceklis Ignācijs no Antiohijas.

„Es esmu Kristus kviešu grauds, un man jātop sadragātam un samaltam šo zvēru zobos, lai es kļūtu par tīru Kristus maizi,” ar šādiem vārdiem uz lūpām 107. gadā Romas amfiteātrī mira zvēriem saplosīšanai atdotais Antiohijas bīskaps Ignācijs, kurš, pašu apustuļu izraudzīts, 40 gadus svētīgi vadīja apustuļa Pētera dibināto Antiohijas bīskapiju.

19. oktobris Svētais Jānis no Brebefas, Svētais Īzāks Žogs un viņu biedri mocekļi, Svētais Pāvils no Krusta

SV. JĀNIS NO BREBEFAS, SV. ĪZĀKS ŽOGS UN VIŅU BIEDRI MOCEKĻI

Svētie Jānis no Brebefas un Īzāks Žogs bija priesteri un divi no astoņiem franču jezuītu brāļiem, kas par Kristus mācības sludināšanu tika noslepkavoti Ziemeļamerikā XVII gadsimtā.

SV. PĀVILS NO KRUSTA, priesteris

Svētais Pāvils no Krusta (1694-1775) nāca no Ligūrijas (Itālijā). Jau no agras bērnības viņš sajuta īpašu mīlestību uz krustā sisto Pestītāju, daudz laika pavadīja lūgšanās un meditācijā. 1724. gadā viņš kļuva par priesteri un ar lielu degsmi nodevās savam kalpojumam.
Dievs šim svētajam priesterim bija devis spēju paredzēt nākotni un dziedināt slimos.
21. oktobris Svētā Ursula un viņas biedrenes Jaunavas un mocekles
Stāsts par svēto Ursulu un viņas biedrenēm ir viena no visvecākajām leğendām par jaunavām moceklēm.
Ursula (III-IV gs.) ir Lielbritānijas karaļa meita, slavena ar savu skaistumu un ticību un veltīšanos Kristum. Viņa novēl savu šķīstību Dievam. Tomēr kāds pagānu karalis vēlas Ursulu izprecināt savam dēlam Eterio.
Iestājas kara draudi. Eņğeļa mudināta, Ursula piekrīt laulībām, taču lūdz tās atlikt uz trīs gadiem, kuru laikā nākamajam vīram jātiek audzinātam kristīgās ticības garā. Ursulai tiek dotas 10 jaunavas pavadones viņas vecumā, bet tās, savukārt, uzrauga tūkstotis citu. Vienpadsmit tūkstoši jaunavu trīs gadus pavada uz kuğiem.
Beidzoties šiem trīs gadiem, dievišķa vēja dzīti, kuği iziet jūrā, līdz sasniedz Ķelni, kur Ursula saņem atklāsmi par savu moceklību.

Kuģojot pa Reinas upi, jaunavas ierodas Bazilejā, pēc tam dodas ar kājām uz Romu.
Jaunavas atgriežas Ķelnē un atrod pilsētu, barbaru ielenktu. Lai papildinātu pārtikas krājumus uz kuğa, jaunavas izkāpj krastā, un barbari bez žēlastības viņas nogalina.
Pēdējā no visām jaunavām krastā nokāpj Ursula. Viņas skaistuma savaldzināts, barbaru karavadonis vēlas, lai Ursula kļūst par viņa sievu, bet atraidīts nogalina meiteni ar bultu. Barbari izlaupa kuği, bet tad redz dievišķu vīziju un metas bēgt, atbrīvodami pilsētu. Ķelnes iedzīvotāji parūpējas par jaunavu apbedīšanu.

23. oktobris Svētais Jānis no Kapestrāno Priesteris

Svētais Jānis no Kapestrāno bija franciskāņu mūks, kas no Dieva saņēma īpašu sludināšanas dāvanu. Neskaitāmiem cilvēkiem viņa vārdi lika atgriezties un augt ticībā. 1420. gadā Jānis no Kapestrāno saņēma priestera svētību. Pāvests vēlējās viņu iecelt par bīskapu, bet svētais pazemībā no šī goda atteicās.

24. oktobris Svētais Antons Marija Klarets Bīskaps

Svētais Antons Marija Klarets (1807-1870) piedzima Sallentā (Ziemeļspānijā) audēja ģimenē. 1835. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri. Vājās veselības dēļ Antons Klarets nevarēja iestāties ne kartūziešu, ne jezuītu ordenī, kā būtu to vēlējies. Viņš kļuva par misionāru un 1849. gadā nodibināja savu misionāru kongregāciju. Iecelts par Santjago arhibīskapu Kubā, Antons Klarets no augstā amata ātri vien atteicās, atgriezās dzimtajā Spānijā un kļuva par karalienes Izabellas II biktstēvu. Tomēr galmā viņš uzturējās, tikai lai izpildītu savus priestera pienākumus, pārējais svētā vīra laiks pagāja misiju darbā un garīgās literatūras izplatīšanā.

28. oktobris Svētie apustuļi Sīmanis un Jūda (svētki)

Svētais Sīmanis bija viens no divpadsmit Jēzus izvēlētajiem apustuļiem, galilejietis. Viņš sludināja Kristus mācību Ziemeļāfrikā un Persijā, kur arī mira mocekļa nāvē.

Svētais Jūda tiek saukts arī par Tadeju. Viņš bija svētā apustuļa Jēkaba Jaunākā brālis, viņu uzskata par Svētās Ģimenes radinieku. Svētais Jūda nesa Kristus vēsti vispirms uz jūdu apgabaliem, tad uz Sīriju un Mezopotāmiju. Armēņi svēto Jūdu godina kā savu apustuli un liecina, ka tieši Armēnijā viņam tika nocirsta galva.

Starp Jaunās Derības grāmatām ir arī svētā Jūdas vēstule Mazāzijas un Palestīnas kristiešiem.

1. novembris VISI SVĒTIE (lieli svētki)

Visu svēto diena Baznīcā tiek svinēta jau kopš VII gs. Lai šie svētki ceļ mūsu domas pretī Debesu valstībai un dara stipru mūsu cerību, ka, šķērsojuši nāves robežu, arī mēs iemantosim prieku svēto kopībā, sasniegsim atjaunotu, dievišķu dzīvi un pievienosimies tiem, kas jau ir iegājuši Debesu godībā! Prieka pilni svinēsim šos svētkus, kuros godinām svētos, kas ir Dieva tuvumā un aizlūdz par mums, uzlūko Kungu vaigu vaigā un dzīvo no Viņa mīlestības! Viņu kopība ir jaunā Jeruzaleme, Debesu Baznīca, kurā ieies visi, kas būs dzīvojuši saskaņā ar Kunga svētībām.
Šodien godinām gan tos svētos, kurus Baznīca ir kanonizējusi, kurus mēs pazīstam un mīlam, gan tos, par kuriem neviens nezina, bet kuri ir pildījuši Dieva gribu, vairojot Viņa godu un cilvēku labumu. Pateiksimies Dievam par paraugu, ko Viņš mums sniedz savos svētajos, un par viņu aizlūgumiem mūsu labā! Godināsim Kunga svētos, tā slavējot pašu Dievu, visa svētuma Avotu!

Šos svētkus gan Rietumos, gan Austrumos svinēja jau IV gadsimtā. Baznīca tajos pieminēja ticības lieciniekus – mocekļus -, un svētku diena tika saistīta ar Lieldienām. Kristietības sākumā Romas panteons tiek pārveidots un kļuva par Mocekļu baznīcu. VIII gadsimtā šie svētki pārtapa par Visu svēto piemiņas dienu. 833. gadā Kārļa Lielā dēls imperators Ludvigs Dievbijīgais izdeva dekrētu par šo svētku svinībām 1. novembrī. Šis datums tika izvēlēts, lai evaņģelizētu ķeltus, kuri šajā laikā pieminēja savus mirušos. X gadsimtā Romā šie svētki kļuva par Visu svēto dienu, kurai gatavojās ar svinīgu vigīliju un gavēni.

2. novembris VISU TICĪGO MIRUŠO PIEMIŅAS DIENA

Tradīcija lūgties par mirušajiem tūlīt pēc Visu svēto dienas Rietumu baznīcā aizsākās 9.-10. gadsimtā. 998. gadā svētais Odilons, Klinī abats, to izsludināja visiem cisterciešu klosteriem, kuru Eiropā bija vairāk nekā tūkstotis. Ļoti drīz šos svētkus sāka svinēt visa Baznīca. 15. gadsimtā dominikāņu tēvi Valensijā (Spānijā), lai uzsvērtu lūgšanas nepieciešamību, uzsāka šajā dienā svinēt trīs Svētās Mises.
Vai par mirušajiem ir jālūdzas? Šajā jautājumā bieži vien ir liela neskaidrība. Dažkārt cilvēki spriež tā: ja jau dvēseles liktenis ir izlemts, tad kāpēc traucēt Dievu ar lūgumiem? Baznīca vienmēr ir nenogurstoši aicinājusi lūgties par mirušajiem. Makabiešu otrajā vēstule (2 Mak 12,45) lasām, ka doma lūgties par mirušajiem, par to, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svētīga un pestījoša. Katrā Svētajā Misē mēs pieminam savus mirušos brāļus un māsas, lūdzot, lai Baznīcas bērnu dvēseles tiktu šķīstītas no grēkiem un to sekām un lai kļūtu līdzdalīgas Kunga godībā Debesīs.
Baznīca aicina novembra mēnesī apmeklēt kapus, rūpēties par aizgājēju kapa vietām un apzināties, ka mēs neesam šķirti – jau tagad mēs esam vienoti svēto sadraudzības kopībā. Baznīca apliecina un svin šo kopību jeb komūniju Jēzus Kristus Mistiskajā Miesā, uzsverot, ka ne tikai mēs varam ar lūgšanām palīdzēt mirušajiem, bet arī viņu aizlūgumi par mums var būt iedarbīgi un svētīgi.

3. novembris Svētais Mārtiņš no Porres Mūks

Svētais Mārtiņš no Porres (1579-1639) nāca no Peru. Viņš bija metiss, spāņu kolonizatora un vietējās inku sievietes ārlaulības dēls. Savas izcelsmes dēļ svētajam nācās piedzīvot daudz nicinājuma un pārbaudījumu. Jaunībā Mārtiņš strādāja par mācekli pie kāda lauku ārsta un kopa slimniekus ar lielu pašaizliedzību un žēlsirdību. Lai sevi pilnībā ziedotu Dievam, Mārtiņš lūdza atļauju kalpot dominikāņu klosterī. Jaunekļa pazemības un tikumu dēļ klostera priekšniecība atzina, ka viņš ir cienīgs kļūt par pilntiesīgu klostera brāli. Viņš veica slimnieku kopēja darbu gan klosterī, gan ārpus tā un piedzīvoja daudz brīnumainu izdziedināšanu. Darbā nopelnīto naudu viņš ieguldīja labdarības iestāžu dibināšanā. Mārtiņu raksturoja dziļa lūgšanas mīlestība – lūgšanā viņš mēdza pavadīt garas nakts stundas, sekojot Kristus paraugam. Lūgšanā mūks smēlās gan dvēseles mieru, gan pārdabisku gudrību, kas viņam, teoloģisku izglītību neguvušam vīram, ļāva rast atbildes uz vissarežģītākajiem ticības jautājumiem.

4. novembris Svētais Kārlis Boromejs Bīskaps (piemiņas diena)

Svētais Kārlis Boromejs (1538-1584) bija svētā pāvesta Pija V māsas dēls. Viņš piedalījās Tridentas koncilā un dedzīgi centās koncila lēmumus īstenot dzīvē. 1564. gadā Kārlis Boromejs tika nozīmēts par Milānas arhibīskapu. Viņš dibināja garīgos seminārus, reformēja klosterus, sasauca sinodes un gādāja par katehisma izdošanu. Svētais bīskaps nebaidījās pat riskēt ar savu dzīvību, kalpodams slimajiem mēra laikā 1576. gadā. It visā viņš bija dedzīgs un patiess Kristus liecinieks, kas ar savu dzīves piemēru daudziem palīdzēja atgriezties pie ticības.
Svētais Kārlis Boromejs ir semināristu, topošo priesteru, aizbildnis.

9. novembris – LATERĀNA BAZILIKAS IESVĒTĪŠANAS GADADIENA (svētki)

Svētā Jāņa Laterāna bazilika ir celta tūlīt pēc tam, kad beidzās kristiešu vajāšanas, – 4. gs., kad Baznīcu vadīja pāvests Silvestrs I. Sākotnēji bazilika tika veltīta Kristum Pestītājam, vēlāk par tās aizbildņiem kļuva svētais Jānis Kristītājs un svētais evaņģēlists Jānis. Bazilikā ir notikuši pieci vispārējie Baznīcas koncili.
Pāvests ir Romas bīskaps, un Laterāna bazilika ir viņa katedrāle. Tās iesvētīšanas gadadienu 9. novembrī atzīmē jau kopš 12. gs., sākotnēji to darot Romā, vēlāk - visā Romas katoļu Baznīcā, parādot godu bazilikai, kas ir “visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva”.

10. novembris Svētais Leons Lielais Pāvests un Baznīcas doktors (piemiņas diena)

Leons I kļuva par Baznīcas galvu 440. gadā pēc pāvesta Siksta III nāves. Viņa kalpošanas laikā Baznīca cieta gan no maldu mācībām tās iekšienē, gan no ārējiem svešu tautu uzbrukumiem. Pāvests Leons I vienmēr stingri aizstāvēja kristīgās ticības patiesības. Sevišķi nozīmīgs bija 451. gadā sasauktais Baznīcas koncils, kas nosodīja tobrīd Austrumos izplatītās maldu mācības un novērsa grieķu katoļu Baznīcas atdalīšanos. Divas reizes šis svētais pāvests ir glābis Romas pilsētu no pagānu iebrukumiem, drosmīgi stājoties tiem pretī paļāvībā uz gara spēka pārākumu. Svētais pāvests un Baznīcas mācītājs Leons I savu nopelnu un dievbijības dēļ tiek saukts par Lielo.

11. novembris Svētais Mārtiņš no Tūras Bīskaps (piemiņas diena)

Svētais Mārtiņš no Tūras (ap 316-397) piedzimst Itālijā pagānu ģimenē. Paklausot tēva gribai, viņš kļūst par karavīru. Taču ap 335. gadu Mārtiņš piedzīvo brīnumainu notikumu – viņš atdod pusi no sava mēteļa kādam salstošam nabagam un naktī sapnī redz Kristu, šajā mētelī ģērbtu. Mārtiņš pieņem kristietību un sāk kalpot Puatjē pilsētā pie svētā bīskapa Hilarija, no kura rokām vēlāk saņem priesterības svētību. 360. gadā Mārtiņš nodibina klosteri pēc austrumu askētu parauga; to uzskata par klosteru dzīves sākumu Francijā. 371. gadā Mārtiņš tiek iesvētīts par bīskapu.

Svētais Mārtiņš bija drosmīgs evaņģelizētājs, liels gandarītājs, dedzīgs lūgšanas cilvēks un žēlsirdības darbu veicējs, caur kuru jau viņa dzīves laikā Dievs veica daudz brīnumu.
Šī izcilā personība kļuva pazīstama laikā, kad Franku valstī sāka izplatīties kristīgā ticība. Svētais Mārtiņš kļuva par pamatakmeni, kas palīdzēja izveidoties Rietumeiropas klosteriem.
Neaizmirstams ir viņa mīlestības darbs. Romiešu kareivis Mārtiņs kādam ubagam atdeva pusi no sava mēteļa. Naktī viņam parādījās Kristus, kuram mugurā bija puse no viņa mēteļa un kurš apkārtstāvošajiem eņģeļiem teica: “Mārtiņš, kurš vēl nav nokristīts, ir iedevis man šo mēteli.” 18 gadu vecumā Mārtiņš tika nokristīts un aizgāja no armijas. Viņš kļuva par svētā Hilarija skolnieku. Vēlāk Mārtiņs atgriezās Ungārijā, lai pievērstu ticībai savus vecākus. Pēc daudziem vientulībā pavadītiem gadiem netālu no Ženēvas viņš atkal devās pie Hilarija. 361. gadā Mārtiņš nodibināja pirmo Rietumeiropas klosteri. 371. gadā viņš tika ievēlēts par Tūras bīskapu. Svētais Mārtiņš mira 397. gada 8. novembrī sava ceļojuma laikā. Viņa kaps Kandē ir kļuvis par vienu no ievērojamākajam svetceļojumu vietām. Mārtiņa spēja savienot askētisko mūka ideālu ar apustulātu kļuva par paraugu Rietumeiropas mūkiem.

12. novembris Svētais Jozafats Bīskaps un moceklis (piemiņas diena)

Svētais Jozafats (1580-1623) nāca no dižciltīgas Vlodzimiežas (Krievijā) ģimenes. 1604. gadā Jozafats iestājās bazīliešu klosterī Viļņā, kur atklājās viņa lielā dievbijība, uzticība askētiskos vingrinājumos un dedzība studijās. 1609. gadā viņš kļuva par priesteri un turpmāk aktīvi darbojās, lai veicinātu pareizticīgo un katoļu Baznīcas apvienošanos. Jaunais priesteris bija ievērojams sprediķotājs un biktstēvs, kurš daudzus grēciniekus atgrieza Baznīcā. 1614. gadā Jozafats tika iecelts par Viļņas Svētās Trīsvienības klostera priekšnieku, bet 1617. gadā – konsekrēts par Vitebskas bīskapu. Saņēmis bīskapa svētību, Jozafats turpināja strādāt Romas katoļu un pareizticīgo Baznīcas apvienošanās labā, un savas uzticības dēļ viņš mira kā moceklis. Vizitācijas laikā Vitebskā svēto bīskapu nogalināja apvienošanās pretinieki. 1867. gadā pāvests Pijs XI pasludināja Jozafatu par svēto un par Baznīcas apvienošanās – ūnijas – aizbildni.

15. novembris Svētais Alberts Lielais – Bīskaps un Baznīcas doktors

Svētais Alberts Lielais (XIII gs.) bija izcili apdāvināts, vispusīgs cilvēks, vienlaikus liels dabaszinātnieks, filozofs un svētais. Viņš nāca no grāfu dzimtas, piedzima ap 1206. gadu Lavingenā pie Donavas (Vācijā), mācījās Padujas Universitātē un 18 gadu vecumā iestājās dominikāņu ordenī. Pēc teoloģijas studijām Alberts Lielais saņēma priesterības svētību un kļuva par pasniedzēju Parīzes Universitātē. Viņa lekcijām reizēm bija tik daudz klausītāju, ka tās nācās noturēt laukā zem klajas debess. Starp viņa uzticīgākajiem skolniekiem bija arī svētais Akvīnas Toms. 1260. gadā svētais Alberts Lielais tika iesvētīts par bīskapu.

16. novembris Svētā Margarita no Skotijas un svētā Ģertrūde no Helftas

SV. MARGARITA NO SKOTIJAS (ap 1046–1093), Anglijas karaļa Eduarda meita, ir svētā, kas apliecināja, ka ir iespējams radikāli sekot Kristus mīlestībai arī greznā valdnieka pilī. Ar maigumu un svētumu Margarita palīdzēja mainīt sava neticīgā vīra Skotijas ķēniņa Malkolma III dzīvi. Lielā mīlestībā viņa audzināja savus astoņus bērnus. Tāpat Margarita gādāja par trūkumcietējiem, dibināja baznīcas un klosterus, bija iesaistīta arī valsts jautājumu kārtošanā un vienlaikus aizvien palika uzticīga dzīvām attiecībām ar Dievu lūgšanā.

SV. ĢERTRŪDE NO HELFTAS jeb Lielā Ģertrūde (1256–1301/1302) bija viena no izcilākajām Viduslaiku sievietēm – mistiķe, teoloģe un rakstniece. Šīs svētās klostermāsas darbi, kas bija pazīstami visās Romas Impērijas zemēs, liecina par dziļu mistisku vienību ar Kristu.

17. novembris Svētā Elizabete no Ungārijas Mūķene (piemiņas diena)

Svētā Elizabete (1207-1231) bija Ungārijas karaļa Andreja XI meita. Jau 14 gadu vecumā viņa tika saderināta ar Tīringas landgrāfu Ludvigu IV. 1220. gadā notika viņu laulības, un sešus gadus jaunā ģimene dzīvoja laimē un, neskatoties uz bagātību, sekoja franciskāņu principiem – stingrai nabadzībai un pilnīgai paklausībai Dievam. Pēc vīra nāves svētā Elizabete uzģērba terciāres tērpu, atteicās no visām dzīves ērtībām un strādāja pašas dibinātā slimnieku patversmē. Svētā Elizabete mira 24 gadu vecumā, pusmiegā dziedot Dieva godam.

18. novembris SV. APUSTUĻU PĒTERA UN PĀVILA BAZILIKAS IESVĒTĪŠANAS GADADIENA

Pēdējā Baznīcas gada svētdiena (pirms 1. Adventa) – KRISTUS KARAĻA SVĒTKI

Pēdējā Baznīcas gada svētdiena ir Kristus, visas pasaules Karaļa, svētki. Pāvesta Pija XI iedibināti, tie apliecina Kristus valstības uzvarošo klātbūtni mūsdienu sekularizētajā pasaulē un uzsver Kristus atnāk¬šanas eshatologisko būtību, kuru īpaši izteiks Adventa laiks. Apliecinot Jēzu Kristu kā pasaules Karali un Kungu nozīmē atzīt, ka cilvēks savu brīvību pakļauj nevis kādai zemes varai, bet vienīgi Dievam. Baznīca tic un māca, ka visas cilvēces vēs¬tures atslēga, centrs un mērķis rodams tās Kungā un Mācītājā – Jēzū Kristū. “Svētīgi tie, kas tic,” teica Jēzus saviem apus¬tuļiem (sal. Jņ 20, 29).

22. novembris Svētā Cecīlija Jaunava un mocekle

Cecīlija bija Romas senatora meita, kura pēc vecāku gribas tika izprecināta pagānu jauneklim Valeriānam. Cecīlija daudz lūdzās par savu līgavaini, un laulību dienā viņš pieņēma kristības sakramentu.
Jau kopš viduslaikiem svētā Cecīlija tiek godināta kā mūzikas aizbildne. Viņa ir spēlējusi un dziedājusi slavas dziesmas Dievam, un bieži dzirdējusi eņģeļu balsis.
Cecīlija mira kā mocekle, apliecinot ticību Kristum.

24. novembris Svētais Andrejs Dung-Laks un viņa biedri mocekļi Priesteris (piemiņas diena)

XVI gs. sākumā Vjetnamas Baznīcu pirmo reizi sasniedza misionāru sludinātā Evaņģēlija vēsts. Mocekļu izlietās asinis un jaunkristīto dedzība bija auglīga sēkla Baznīcas tālākai attīstībai. Nākamajos gadsimtos, it īpaši imperatora Minha Manga valdīšanas laikā (1820-1840), daudzi Vjetnamas kristieši apliecināja savu ticību mocekļu nāvē.
Andrejs Dung-Laks (XIX gs.) bija Vjetnamas priesteris. Viņš devās mocekļa nāvē kopā ar saviem biedriem, kuru vidū bija misionāri no Francijas un Spānijas un 96 vjetnamieši, vīrieši un sievietes. Pāvests Jānis Pāvils II viņus kanonizēja 1988. gada 19. jūnijā Āzijas apmeklējuma laikā.

25. novembris Svētā Katrīna no Aleksandrijas Jaunava un mocekle

Par Katrīnas (IV gs.) dzīvi un varonīgo moceklību stāsta daudzas leģendas. Viņa esot dzimusi dižciltīgā Aleksandrijas ģimenē. Apmēram astoņpadsmit gadu vecumā Katrīna piedzīvojusi pārdabisku redzējumu, pieņēmusi kristības sakramentu un apņēmusies veltīt savu dzīvi Dievam. Meitenei pieticis drosmes apliecināt savu kristīgo ticību pat imperatora priekšā. Lai Katrīnu apklusinātu, tas stādījis viņai pretī piecdesmit pagānu filozofus, taču visiem kopā tiem neesot izdevies atspēkot viņas vārdus. Ir pat raksti, kas liecina, ka šie pagāni esot atgriezušies kristīgajā ticībā. Saniknotais imperators licis izveidot moku ratu, uz kura salauzt meitenes kaulus, taču mocību rīks izjucis, Katrīnu neievainojis. Visbeidzot pēc imperatora pavēles Katrīnai tikusi nocirsta galva.
Tradīcija vēsta, ka pēc mocekles nāves ir noticis brīnums – viņas miesas tikušas pārnestas uz Sinaja kalnu, un to izdarījuši svētie vai eņģeļi. Tur tika uzcelts vientuļnieku klosteris, kas veltīts Katrīnas godam.
Svētā Katrīna no Aleksandrijas tiek uzskatīta par filozofu, sprediķotāju un jaunu meiteņu aizbildni.

30. novembris Svētais apustulis Andrejs (svētki)

Svētais apustulis Andrejs, svētā apustuļa Pētera brālis, pirms sekošanas Jēzum bija svētā Jāņa Kristītāja māceklis. Viņš bija pirmais no nākamajiem Kristus apustuļiem, kas satika Jēzu Jordānas krastā un paklausīja aicinājumam sekot. Pēc tam Andrejs atveda pie Jēzus arī savu brāli. Svēto Andreju godina kā slāvu tautu apustuli. Viņš mira krusta nāvē Patrā, kur viņu arī apglabāja, bet vēlāk pārveda uz Konstantinopoli.

3. decembris Svētais Francisks Ksavers Priesteris

Svētais Francisks Ksavers (1506-1552) nāca no dižciltīgas Ziemeļspānijas provinces Navarras ģimenes. Jaunībā viņš sapņoja par pasaulīgiem panākumiem, bet viņa dzīvi izmainīja tikšanās ar svēto Ignāciju, jezuītu ordeņa dibinātāju. 1534. gadā Francisks bija viens no pirmajiem jezuītu brāļiem, kas salika svētsolījumus, apņemoties kalpot vienīgi Pestītājam, pieņemot par savu devīzi vārdus „Visu lielākam Dieva godam!”.

1537. gadā Francisks Ksavers tika iesvētīts par priesteri. Viņš strādāja ar augstskolu jaunatni, sludinādams un aicinādams viņus uzņemties kalpojumus Kunga laukā. 1542. gadā viņš devās misijā uz Indiju, 1546. gadā – uz Japānu, un tur pievērsa kristietībai daudzus tūkstošus cilvēku.
1622. gadā Francisks Ksavers tika kanonizēts, bet 1927. gadā pāvests Pijs XI viņu izsludināja par misiju aizbildni.

4. decembris Svētais Jānis Damaskietis Priesteris un Baznīcas mācītājs

Svētais Jānis Damaskietis (675-749) ir pēdējais no katoliskās grieķu Baznīcas tēviem, liels kristīgās ticības aizstāvis, izcils filozofs un dogmatiķis. 1890. gadā viņš tika pieskaitīts Baznīcas mācītāju pulkam.
Svētais Jānis Damaskietis piedzima Damaskā kristīgā ģimenē, saņēma labu izglītību un īpaši pievērsās filozofijai. Pēc mācībām Sabas klosterī netālu no Jeruzalemes viņš kļuva par priesteri.
Šodien Jānis Damaskietis ir viena no lielākajām autoritātēm grieķu Baznīcā Svētajos Rakstos un dogmatikā.

5. decembris Svētā Barbara Jaunava un mocekle

Barbara (III-IV gs.) nāca no pagānu ģimenes. Viņas tēvs, uzzinājis, ka meita ir pieņēmusi kristīgo ticību, lika viņu ieslodzīt tornī, tomēr meitene savu pārliecību nemainīja. Barbara apliecināja savu ticību Trīsvienīgajam Dievam arī tiesas priekšā. Sadusmotais tēvs nogalināja savu meitu, nocērtot viņai galvu, un pēc šī nozieguma pats gāja bojā no zibens spēriena.
Svētās Barbaras kults īpaši attīstījās viduslaikos. Viņa tiek piesaukta kā aizsargātāja pret zibens un uguns nelaimēm un kā laimīgas nāves izlūdzēja.

6. decembris Svētais Nikolajs Bīskaps

Nikolajs piedzima III gadsimta beigās Mazāzijā ievērojamā, bagātā ģimenē. IV gadsimta sākumā viņš kļuva par Miras pilsētas bīskapu. Ir ziņas, ka Nikolajs tika apcietināts Diokleciāna vajāšanu laikā.
Bīskaps Nikolajs piedalījās pirmajā ekumēniskajā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā viņš iestājās pret ariānisma mācību.
Svētā Nikolaja kults īpaši izplatījās pēc 1087. gada, kad viņa relikvijas tika pārvestas uz Bari pilsētu Itālijā un pāvests Urbāns II tur iesvētīja jaunu baznīcu šī svētā godam.

7. decembris Svētais Ambrozijs Bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Ambrozijs (ap 340-397) piedzima Trīrā, Vācijas dienvidos, dižciltīgā romiešu izcelsmes ģimenē. Viņš studēja tieslietas Romā un kļuva par ievērojamu advokātu. Ambrozija panākumu dēļ imperators viņu iecēla par Ligūrijas un Emīlijas prefektu. Viņš strādāja galvaspilsētā Milānā un ar savām spējām un taisnīgumu iemantoja tautas cieņu.

374. gadā, kad nomira Milānas bīskaps, pilsētā sākās lieli nemieri. Katedrālē, kur notika jaunā bīskapa izvēlēšana, valdīja strīdi un apjukums. Ambrozijs centās nomierināt klātesošos, kad pēkšņi pūlī atskanēja bērna balss: „Ambrozijs lai ir mūsu bīskaps!” Šis sauciens tika uzskatīts par Dieva zīmi. Tautas un imperatora aicināts, Ambrozijs kļuva par Milānas bīskapu. Viņš pievērsās dziļām Bībeles un kristīgo autoru darbu studijām un drīz kļuva par izcilu sprediķotāju un lielu Baznīcas mācības aizstāvi pret herēzijām.

Ambrozijs bija cienīts un mīlēts bīskaps gan nabago, gan dižciltīgo vidū, viņš cīnījās par Baznīcas vienību, palīdzēja nabagiem, bija talantīgs orators un literāts. Bīskaps Ambrozijs ir devis lielu ieguldījumu arī Baznīcas liturģijas izveidošanā.

11. decembris Svētais Damāzijs I Pāvests

Svētais Damāzijs (ap 305-384) ar dedzību vadīja Baznīcu no 366. līdz 384. gadam. Viņš cīnījās pret maldu mācībām, sasauca vairākas sinodes un izdeva Baznīcas likumus. Viņš īpaši uzsvēra Svētā Gara dievišķību un ticības apliecinājumā pēc vārdiem „Es ticu uz Svēto Garu…” deva papildinājumu „… Kungu un Atdzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem”. Tāpat Damāzijs lika pārskatīt Svēto Rakstu latīņu tekstu, tulkošanas darbu uzticot svētajam Hieronimam. Viņš aicināja priesterus un visus ticīgos slavēt Svēto Trīsvienību ar šādu lūgšanu: „Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam! Āmen.”

12. decembris Svētā Joanna Franciska Šantāla Mūķene

Joanna Franciska Šantāla (1572-1641) piedzima Dižonā (Francijā) ietekmīga Burgundijas parlamenta locekļa ģimenē. Viņa apprecējās ar Šantālas hercogu, un ģimenē piedzima seši bērni. Pēc deviņiem laimīgā laulības dzīvē pavadītiem gadiem notika nelaime – medībās gāja bojā Joannas vīrs. Nākamie gadi bija smags pārbaudījums jaunajai atraitnei, kurai vienai bija jārūpējas par bērnu audzināšanu. 1604. gadā Joanna dzirdēja sprediķojam svēto bīskapu Francisku no Sales. Šis bīskaps kļuva par viņas garīgo tēvu un ceļvedi ceļā pie Dieva. 1610. gadā Joanna kopā ar četrām citām sievietēm dibināja Apmeklēšanas ordeni, lai veltītu dzīvi lūgšanai un kalpošanai nabagiem un slimajiem.

13. decembris Svētā Lūcija Jaunava un mocekle

Svētā Lūcija (IV gs.) dzīvoja Sirakūzās. Viņa mira Diokleciāna kristiešu vajāšanu laikā. No sicīliešiem tradīcija godināt šo svēto kā gaismas simbolu ir izplatījusies visā pasaulē.

14. decembris Svētais Jānis no KrustaPriesteris un Baznīcas doktors (piemiņas diena) 

1542. gadā, četrus gadus pirms Mārtiņa Lutera nāves un trīs gadus pirms Tridentes koncila sākuma Fontiverosā, mazā kastīliešu ciematiņā, piedzima Huans de Lopess, kura dzīve un darbība bija kā dzīva Dieva atbilde – kaut arī ne vienīgā, taču viena no visdziļākajām un noteiktākajām, kādu Viņam labpatika sniegt juku laikos VIII-XVI gs. otrajā pusē.

“Garīgās dzīves (mistikas) skolotājs”, kā tiek saukts Jānis no Krusta, ir mums atstājis vispilnīgākos mistiskās dzejas paraugus spāņu literatūrā.

21. decembris Svētais Pēteris Kanīzijs Priesteris un Baznīcas mācītājs

Pēteris Kanīzijs (1521-1597) piedzima Nimēgā (Holandē). Dzīves lielāko daļu viņš pavadīja Vācijā, kur arī iestājās jezuītu ordenī. Pēteris Kanīzijs bija skolotājs, sludinātājs, katehēts, rakstnieks, misionārs. Viņš bija dedzīgs katoļu Baznīcas atbalstītājs un aizstāvis reformācijas laikā. Svētā Pētera Kanīzija sastādītais katehisms ir pirmā latviešu valodā izdotā grāmata.

25. decembris KUNGA PIEDZIMŠANA

26. decembris Svētais Stefans Pirmais Baznīcas moceklis

Stefans piederēja vienai no pirmajām Jeruzalemes kristiešu draudzēm apustuļu laikā. Mācekļu skaitam pieaugot, septiņi no viņu vidus ar roku uzlikšanu tika apustuļu iesvētīti par diakoniem, lai palīdzētu sludināšanā, kalpošanā un žēlsirdības darbos. Starp šiem diakoniem bija arī Stefans. Viņš bija pirmais, kas apliecināja savu ticību Kungam Jēzum Kristum, pieņemot mocekļa nāvi. Dieva spēka stiprināts, Stefans nāves brīdī lūdzās par saviem slepkavām: „Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku!”

27. decembris Svētais apustulis un evaņģelists Jānis (svētki)

Apustulis Jānis tika paaicināts sekot Kristum, kad viņš ar savu brāli Jēkabu tēva Zebedeja laivā lāpīja tīklus. Abi tūdaļ visu pameta un sekoja Kungam. Apustulis Jānis bija liecinieks Kristus pārtapšanai Tabora kalnā, Viņa agonijai un krustā sišanai. Lieldienu rītā viņš bija pirmais no apustuļiem, kurā dzima ticība, ka Kristus ir augšāmcēlies.
Krusta pakājē Kristus novēlēja apustuli Jāni savai Mātei, sacīdams: „Sieviete, lūk, tavs dēls,” un Jānim Viņš sacīja „Lūk, tava Māte,” tādējādi simboliski veltot visu cilvēci Vissvētākās Jaunavas Marijas Mātes mīlestībai.

Apustuļa Jāņa personīgās liecības atstātas Jāņa Evaņģēlijā, vēstulēs un Atklāsmes grāmatā.

28. decembris Svētie nevainīgie bērniņi Mocekļi (svētki)

Pēc Jēzus Kristus piedzimšanas varaskārais Judejas pārvaldnieks Herods, no zvaigznes vadītajiem austrumu Gudrajiem uzzinājis par jūdu Ķēniņa piedzimšanu Betlēmē, bailēs par savas varas zaudēšanu lika šiem ceļotājiem uzzināt, kurš ir šis Bērns, un to paziņot viņam. Tomēr, pagodinājuši Jēzu, Gudrie sapnī saņēma norādījumu pie Heroda neatgriezties. Redzēdams, ka ir piemānīts, Herods niknumā lika Betlēmes apkārtnē nonāvēt visus bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem.

Jēzus audžutēvs Jāzeps sapnī tika brīdināts kopā ar Bērnu un Viņa Māti bēgt uz Ēģipti, tā izglābjot Jēzu no nāves.
Šodien Baznīca piemin nevainīgos bērniņus, kas bija pirmie mocekļi, kuri atdeva savas dzīvības par Kristu.

29. decembris Svētais Toms Bekets Bīskaps un moceklis

Toms Bekets (1118–1170) ir viens no Anglijas svētajiem mocekļiem. Viņš bija šīs valsts kanclers un uzturēja labas attiecības ar tās karali Henriju II. Pēc arhibīskapa Teobalda nāves 1162. gadā ķēniņš iecēla Tomu par Kenterberijas arhibīskapu, cerot, ka viņš kļūs par valstij paklausīgu garīdznieku. Tomēr Toms Bekets palika uzticīgs Baznīcas likumiem un stingri nostājās pret Henrija II iejaukšanos Baznīcas lietās, tādējādi sev iegūdams daudz nelabvēļu. Bīskaps tika nogalināts pats savā katedrālē. 1173. gadā Toms Bekets tika piepulcēts Baznīcas svētajiem.

30. decembris SVĒTĀ ĢIMENE: JĒZUS, MARIJA, JĀZEPS (svētki)

31. decembris Svētais Silvestrs I Pāvests

Silvestrs I (III-IV gs.), 314. gadā iecelts par pāvestu, vadīja Baznīcu 21 gadu. Viņš sekmēja visu kārtu cilvēku pievēršanos kristīgajai ticībai. Pāvesta Silvestra I laikā izplatījās Aleksandrijas priestera Ariusa maldu mācības, kas apgalvoja, ka Kristus nav bijis Dieva Dēls. Pāvests šos maldus dedzīgi nosodīja un aizstāvēja Baznīcas mācību Nīkajas I vispārējā Baznīcas koncilā.